Diezgan interesanti bija ar kokmateriālu sagādi. No taras kastēm nekādas sijas, ne spāres nesanāk, veikalos zāģmateriālu nekādu. Jau rakstīju, ka Rīgas daudzdzīvokļu māju ceļot, pašiem bija jāpiedalās meža darbos.
Man ar darba kolēģiem bija vienmēr ļoti labas attiecības, katrs centās kaut vai ar padomu palīdzēt. Vienam manam kolēģim (pirmskara sakarniekam) Allažos esot pazīstams labs draugs - mežkungs un viņam radās doma, ka varbūt viņš zinātu ko vairāk. Arī mūsu vasarnīcas kaimiņš teica, ka sarunājis sev kokmateriālus tieši no kādas lauku zāģētavas. Neatceros ar kādu transportu ar Vīganta kungu vienā brīvdienā braucām uz Allažiem apciemot viņa draugu. Redzu kladē tikai dažus piecīšus, kas maksāti par transportu. Paldies Vīganta kungam un viņa draugam. Pašiem mums nekas nebija jādara. Varējām dabūt oficiālu atļauju 15 kubikmetru meža izciršanai, mežsargs sarunāja meža izciršānu un cirsmas satīrīšanu. Noorganizēja arī baļķu aizvešanu līdz kokzāģētavai. Pašai bija jābrauc uz zāģētavu saskaņot kādus profilus gribam izzāģēt. Rēķinājām un skaitījām, konsultējāmies ar manu tēvu, jo viņš šīs lietas labi pārzināja. Sanāca visi vajadzīgie profili ar lielu rezervi un vēl kaudze biezāku un plānāku dēļu. Te nebija vajadzīgi gandrīz nekādi kukuļi un visam bija apmaksas dokumenti. Šādi sagādāt kokmateriālus būdeļniekiem bija oficiāli atļauts. Līdz šai vietai gāja bez aizķeršanās, kokmateriāli gulēja kokzāģētavā sakrauti kaudzē un gaidīja, kad tos paņemšu.
Toreizējais kokmateriālu garuma standarts bija 6, 3 m. Zāģētavai transporta nav. Tik garus kokus nevaru atvest nevienā parastajā smagajā automašīnā. Vienā dienā, kad bija pārņēmusi jau pilnīga bezcerība, darbā auomātiski šķirstu Latvijas telefonu grāmatu, pēkšņi pavīd ieraksts Inčukalna mežniecība, adrese un priekšnieka telefons. Neko nedomādama zvanu - atbild patīkama vīrieša balss. Automātiski sāku izklāstīt savu vajadzību, ka man noteikti vajadzīgs autotransports zāgmateriālu aizvešanai no Allažiem uz Zvejniekciemu..., pat nepajautājot vai viņiem tāds transports vispār ir, bet piebilstu, ka visu varu apmaksāt skaidrā naudā. Viņš manu nepārtraukto stāstījumu nepārtrauc, tad sāk izjautāt par daudzumu, par zāģētavas atrašanās vietu un vēl dažus sīkumus par Zvejniekciemu. Beidzot viņš saka, ka varētu man palīdzēt, ja varu atbraukt piektdien uz mežniecību pl.16:00, jo tad beidzas viņu oficiālais darba laiks.
Līdz piektdienai vel dažas dienas, nav man īstas pārliecības vai ar mani kāds tikai nepajokoja, varbūt tas nemaz nebija nekāds priekšnieks, bet kāds strādnieks, kas gadījies pie telefona. Bail pat otrreiz zvanīt un pārjautāt. Tomēr gatavojos braukšanai. Iepriekš uzzinu, ka varu aizbraukt ar vilcienu un līdz mežniecības kantorim nav tālu. Pāris darba kolēģiem izstāstu kādā afērā došos, lai zina kur mani meklēt, ja neatgriežos. Arturs gaidīs mani Zvejnieciemā, arī viņu mana kārtējā izdarība mazliet uztrauc.
Ar nelielu uztraukumu piektdienā dodos uz Inčukalnu. Diezgan viegli atrodu mežniecības kantori, tas ir kādā pavecā savrupmājā. Durvis ir aizslēgtas, paklauvēju, apeju mājai visapkārt - viss noslēgts un pilnīgs klusums. Kļūst neomulīgi. Tomēr nāk no dārza puses viens vīrietis un jautā ko meklēju. Saku, ka maklēju priekšnieku bet kantoris aizslēgts un neviena nav.
Tomēr atbraucāt,- priekšnieks esmu es un es jūs gaidīju - tā saka viņš man.
Vel skaidro, ka šis darījums nebūs gluži nelikumīgs, bet viņam jāieiet vēl kantorī un jāuzraksta ceļazīme. Notikusi vēl neliela kļūme - ar šoferi sarunājis šo braucienu, tas atbraucis jau pirms darba laika beigām, garlaikojies gaidot un pamanījies piedzerties, tagad uz ceļa aiz dārza mašīnā guļot. Pašu darbiniekiem esot atļauts par samaksu izmantot transportu personiskām vajadzībām, tāpēc mašīnu izrakstīšot uz šofera vārda, bet jāstūrē būšot pašam. Vienojamies par 30 rubļiem.
Turpat aiz dārza stāv specialicētais meža transports, kas pats kravu iekrauj un izkrauj, vadītājs spaida tikai pogas. Šoferis guļ dziļā miegā, izdodas to iebīdīt kabīnes labajā stūrī, noslēgt kabīnes durvis, lai braucot neizkrīt. Kabīne plata, vietas pietiek visiem, es viducī , priekšnieks pie stūres un braucam uz Allažiem. Tur viss norit gludi, zāgēris dzīvo turpat blakusmājās, atnāk un parāda manu kaudzīti. Manus zāģmateriālus ieceļ kā sērkociņus, nostiprina un dodamies uz Zvejniekciemu caur Murjāņiem un Sēju. Šoferis guļ tik saldi, ka nevienu manipulāciju pat nemana, vienīgi šad tad viņa galva grib noslīdēt uz mana pleca. Saprotu, ka lietas labā arī daža neērtība jāpacieš.
Atpakaļceļā manas sarunas ar priekšnieku kļūst vaļsirdīgākas. Viņš atzīstas, ka tādā darījumā ielaidies pirmo reizi un vēl tagad nevarot izskaidrot kāpēc man piekritis palīdzēt. Jautāja, vai man esot kādas maģiskas spējas, jo tiklīdz izdzirdējis manu balsi, nesaprotamu iemeslu dēļ esot bijis gatavs apsolīt man jabko. Gaidījis piektdienu un nav īsti sapratis vai tas ir īstenība vai murgs. Es savukārt izstāstīju, ka viņam piezvanīju arī pēc nejaušības principa. Nospriedām, ka tas ir bijis likteņa pirksts. Brauciens beidzās patīkamā noskaņā, arī šoferis sāka attapties. Šķīrāmies ļoti sirsnīgi, bet vairāk ar šo patīkamo vīrieti labākajos gados likteņa pirksts mani kopā nav vedis.
