Pēc dzīvojamās mājas celtniecības turpat blakus sāka celt bērnu darzu. Mūsu bērnam jau bija piešķirta vieta jaunajā, vēl neuzceltajā bernu dārzā. Tā kā darba spēka trūkums bija joprojām aktuāls, tiem vecākiem, kas čakli piedalīsies celtniecībā, apsolīja visus bērnus nodošināt ar vietām bērnu dārzā. Šoreiz jau bija darbā tehnika un speciālisti, uz mežu gādāt kokmateriālus vairs nevajadzēja braukt. Piedalījāmies tikai darbos, kur nebija vajadzīga kvalifikācija, kā tīrīšana, mazgāšana, dārza un teritorijas sakopšana. Nu mums šī piedalīšanas nebija sarežģīta, jo viss notika tepat līdzās mājām. Aizsteidzoties laikam priekšā jāsaka, ka ZA vadība savu solījumu turēja un mūsu visi trīs bērni līdz skolas vecumam apmeklēja bērnudārzu. Tad, kad dēlam bija jāsāk iet skolā, turpat Zemgaļu ielas galā uzcēla arī jaunu skolu.
Dzīve bija kļuvusi vieglāka. Es biju sekmīgi beigusi RPI, Arturs pēc gada aizstāvēja savu disertāciju. Iestājās neliela atelpa. Vasarās atvaļinājuma laikā centāmies Rīgā nedzīvot, izdevās noīrēt divas vasaras mājiņu Engurē. Neapgrūtinājām sevi pat ar pusdienu gatavošanu mājās, bet gājām uz vietējo ēdnīcu. Kūpinātās lētās zivis no vietējiem zvejniekiem vēl tagad izraisa nostaļģiju. Divas jaukas vasaras nodzīvojām Ikšķilē, tad vēl Daugava nebija uzpludināta. Nepārtraukti sportojām un piekopām aktīvu dzīves veidu. Ziemai visiem bija sagādātas slēpes, gan parastās lētās kocenes. Ar tām ne tikai Biķernieku mežu pēc darba izskraidījām, bet paguvām trijatā neskaitāmas reizes arī Ērgļu, Tukuma, Ogres tuvākos kalnus nošļūkāt. Toreiz bija spēcīgas arodbiedrības, ko ļoti labi pratām izmantot. Caur tām bijām pamanījušies vienmēr darba slēpošanas izbraukumiem dabūt apmaksātu autobusu. Darbā jau bija izveidojies savs latviešu kolektīvs, jo šajos gados bija vislielākais nacionālo speciļistu pieplūdums no RPI un REMT. Līnijas aparātu zālē dažus gadus nacionālo kadru sastāvs bija dominējošais. Tad sākās vairākas iestādes strukturālās izmaiņas un sākās atvaļināto ģenerāļu, jeb īstie krievu laiki.
Turpinājās PSRS ražoto tālsakaru kabeļu guldīšana zemē. Blīvēja kabeļus ar PSRS ražotu aparatūru. Mani sūtīja mēnesi uz Ļeņingradu apgūt jauno tehniku. Bija jau neliela prakse skaņojot 24 - kanālu iekārtas Rīga - Valga - Ostrova. Dēliņš jau gāja jaunajā bērnu dārzā. Sagatavoju savus vīriešus patstāvīgai dzīvei vispirms morāli, tad sagatavoju tīru drēbju kaudzītes katrai nedēļai un devos prom. Mājās jau bija telefons un cerība, ka izdosies kaut cik regulāri sazvanīties.
Kursanti bija no PSRS vietām, kur būvēja jaunas kabeļu līnijas. Jau tad sapratu, ka visā PSRS tiek izbūvētas jaunas kabeļu maģistrāles saskaņā ar jaunu militāru stratēģiju. Kursi bija ļoti augstā līmenī.Teorētisko daļu lasīja paši iekārtu autori. Praktiskās nodarbības vadīja rūpnīcas(par rūpnīcu bija zināms tikai pastkastītes Nr.) speciālisti. Iznāca arī laiks Ermitāžai un dažām ekskursijām. Vienīgā iespēja piezvanīt uz mājām bija no tālsarunu punkta par naudu. Atgriezos ar jaunu zināšanu bagāžu Rīgā.
Mani vīrieši bija iztikuši diezgan labi, vienīgi dēliņš žēlojās par apnikušo ēdienu karti vakariņās - cepti kartupeļi, vai piena makaronu zupa. Sapratu, ka biju paguvusi pirms tam krietni palutināt savu ģimeni ar ēdienu daudzveidību.
Ar 1960. gadu PSRS sāka plānot automatiskā tālsakaru tīkla attīstību. Pazinām jau pusautomātiskos telefonu kanālus gan Latvijā, gan ar Maskavu, Ļeņingradu ar diezgan primitīvām impulsu pārraides shēmām. Automatizācijai bija vajadzīgs liels tālsakaru kanālu skaits. Latvijā tas pagaidām bija nepietiekams. Lai attīstītos bija vajadzīgas jaunas telpas, gan kabeļu maģistrāles.
I964. gadā nodeva ekspluatācijā pirmo ar PSRS ražoto aprīkojumu 1920 - kanālu sistemu Maskava- Kijeva- Ļvova -Katovice-Prāga - Berlīne.
Dzirnavu ielā105 sākās jaunas tālsakaru automātiskās centrāles ēkas celtniecība. Pirmais stāvs bija paredzēts Līnijas aparātu zālei. Būvēja jaunu koaksiālā kabeļa maģistrāli Rīga - Maskava 1000 kilometru garumā ar tādu aprīkojumu kā maģistrālei Maskava - Kijeva. Līdz ar kabeļu ieguldīšanu, izbūvēja uz maģistrāles pazemes sakaru mezglus. Latvijas teritorijā tādi tapa Ergļos un Rēzeknē. Analizējot vēlāk šo kabeļu tīka atīstību, bija redzams, ka tas bija PSRS vienots stratēģisks attīstības komplekss. Siguldā pazemes sakaru mezgls jau bija izbūvēts .
Man sekoja viena gada pārtraukus darbā, jo mums 1965. g. februārī piedzima meitiņa.
