Lietuvas latvieši (56)3

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-55/737843

Pagājis gads kopš rakstu savu likteņstāstu. Laiks to būtu saīsināt un nobeigt, jo jauni notikumi rodas aizvien klāt un aizēno bijušos. Turpinu iepriekš iesākto tēmu par dzīvi Jūrmalā. Neapkurinātā vasarnīcā bija diezgan riskanta palikšana ziemā ar mazu bērnu, arī iztikšanas līdzekļi diezgan ierobežoti, jo vīrs bieži dzīvoja pa slimnīcām un ar mazu darba stāžu saņēma tikai 50% no algas, arī manas dekrētnaudas pusgada laikā bija izsīkušas. Bērnu bija ar mieru paņemt uz laiku vīra māsa Aucē. Viņa gan pati strādāja, bet viņu trīs bērni arī vēl negāja skolā un viņus mājās uzraudzīja viņas vīramāte un manējo arī apņēmās līdz pavasarim paņemt bariņā. Drīz pēc jaungada atsāku strādāt.

Kaut nedaudz gribu pastāstīt par Latvijas sakaru sistēmu, kurā biju nokļuvusi pirms diviem gadiem.

Zinu, daudziem liksies, ka stāstu par akmens laikmetu , taču stāsts būs par saziņas līdzekļiem pavisam nesenās, otrās okupācijas laiku Latvijā.

Vācu karaspēks, atstājot Rīgu 1944. gada rudenī saspridzināja visas galvenās sakaru iestādes, arī radio raidītājus Rīgā, Madonā un Kuldīgā.

Ļeņina princips, ka revolūcija sākas ar pasta, telegrāfa un radio ieņemšanu šoreiz bija zaudējis aktualitāti, jo ieņemt varēja tikai drupas, taču sakaru līdzekļu galvenie uzdevumi - nepārtraukta smadzeņu skalošana tautai, bija tie paši vecie. Tas sakāms arī par bezpapīra avīzi - radio. Kurš no vecās paaudzes neatceras katrā ciema, vai rajona centrā staba galā tālu sadzirdāmo skaļruni ar ziņām un patriotiskām dziesmām. Nedaudz vēlāk nepārtraukti skanošas, gandriz bezmaksas točkas dzīvokļos. Radiotranslācija Latvijā bija jaunums, līdz tam laikam tā netika lietota.To pārņēma no Krievijas. Padomju Savienībā uzskatīja par lietderīgu likt klausītājam klausīties tikai to, ko boļševiku partija uzskatīja par nepieciešamu. Turklāt Krievijas sādžās bija ļoti daudz lasīt nepratēju un tamdēļ avīzes tur tāpat nelasītu. Radiotranslācijas iekārtas bija lētas un ar tām nevarēja uztvert nevēlamas raidstacijas. Pirmā Latvijas pilsēta, kur uzbūvēja translācijas tīklu, ir Zilupe. Arī Rīgā sākās strauja translācijas tīkla būve (galvenokārt pa namu jumtiem). Arī vācu laikā bija paredzēts sods par ārzemju radio klausīšanos, bet boļševiki to izdarīja vienkāršāk - bija jānodod visi radioaparāti uzglabāšanai līdz kara beigām. Līdz ar to nebija jāsteidzas ar radiofona un raidstaciju būvniecību.

EsTālsakaru telefona centrālē sāku strādāt 10 gadus pēc kara. Tad jau sapostīto telpu vietā bija izraudzītas jaunas . Līnijas aparātu zāle (LAZ) jau bija izbūvēta bijušā tālsatiksmes krosa vietā Aspāzijas bulvārī un aizņēma 3. stāvu virs telegrāfa aparātu zāles Brīvības ielā 33. LAZ - tā bija viena no Tālsatiksmes telefonu centrāles struktūrvienībām, kur izvietoja tehniskās iekārtas gaisvadu un kabeļu ievadiem, aizsardzībai, līniju blīvēšanai, signālu pastiprināšanai , radio pārraidēm pa vadiem, komutācijai un kontrolei, ieviesa jaunās tehnoloģijas. Tālsakaru tīklu būvēja pēc radiālā principa, kur katrs rajona (līdz 1949. gadam vēl apriņķa centrs) bija pieslēgts Rīgas centrālei. Visi tālvadi pie lietotājiem nonāca caur Līnijas aparātu zāli. Pēckara sakaru atjaunošana sākās jau atbilstoši PSRS sakaru nozares tehniskajiem noteikumiem.

Pirmajos desmit pēckara gados Rīgu ar citām Latvijas pilsētām savienoja tikai gaisa vadu līnijas. Ārpuslatvijas sakariem izmantoja vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1942. gadam izbūvētās stratēģiskās daudzdzīslu kabeļu līnijas Kēnigsberga-Skaudvile-Viļņa - Minska; Skaudvile - Šauļi - Jelgava - Rīga (112x2), Rīga - Salacgrīva - Tallina (63x2) pāru kabelis. Pilnīgi izmantojot 112x2 kabeli, varēja iegūt 4 simpleksus radiotranslācijas kanālus un 164 telefona kanālus.

Mans pirmais darbs bija maiņās un pirmais atbildības iecirknis bija radioiekārtu apkalpošana. Labi atceros, ka no Skaudviles puses pa 105. pāri saņēmām galveno ideoloģisko barību no Maskavas - 1. centrālo radioprogrammu. To pa kabeli no mums saņēma radiokomiteja, kur formēja visas Latvijai vajadzīgās radioprogrammas un sūtīja atkal mums, lai padotu pa sakaru kanāliem raidstacijām, rajonu centriem translācijas tīklam u.t.t. Bija arī daudz neregulāru valstiski svarīgu, gan sporta pārraižu, kur vienmēr spec. komutācijas panelī ar rokām ar komutācijas auklu palīdzību jāsakomutē vajadzīgie gan skaņas, gan dienesta kanāli korespondentu vajadzībām. Par katru neregulāro parraidi iepriekš saņēmām ziņojumu- telefonogrammu, ko saprotamā rokrakstā ar pildspalvu rakstījām spec. žurnālā izpildīšanai. Tās dažkārt bija ļoti steidzamas. Bija arī ļoti dīvainas regulārās pārraides, kad nakts vidū (ap 3:00)bija jākomutē telefona kanāls no Maskavas uz V.Lukiem caur Rīgu. Tās vienmēr bija svešvalodā. Acīmredzot, ka V.Lukos bija raidītājs, kas raidīja padomju propogandu ārzemēm. Naktīs pa šo pašu vienīgo gaisa vadu līniju no Maskavas saņēmām programmu zviedru valodā, to Rīgas raidītājs raidīja ēterā.

Galvenais aprīkojums bija trofeju sakaru tehnika: firmas Siemens zemfrekvences pastiprinātaji gaisa vadiem un kabeļiem un divkanālu blīvēšanas iekārtas kabelim Kaļiningrada- Rīga - Tallina. Vēl dažas vācu armijas lauka tipa iekārtas. Visas pastiprināšanas iekārtas uz lampām, kas bija arī savāktas kā trofejas. Vācu lampu pietika tikai dažiem gadiem. Milzu darbs bija atkal jāieliek nomaiņā uz citām pieejamām lampām. Izrādījās, ka lampu cokoli neder un ieguldīja atkal milzu darbu to nomaiņai. Bija jūtams telefonu kanālu liels trūkums, pie tam vairāk kā 30% sakaru kanālu bija drošības dienestu un Baltijas kara apgabala dislocēto armijas daļu rīcībā.

Bija arī liels sakaru speciālistu trūkums. Pat visiem vadošiem speciālistiem vēl nebija sava telefona mājās.

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-57/746952