Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
264

Lietuvas Latvieši(36)

Kādam tā šķitīs tāla pagātne, kādam ne tik tāla, bet man šie notikumi tik spilgtā atmiņā, ka šķiet viss nupat tas ar mani noticis. Tas tamdēļ, ka šī diena ir tā, kas noteica visu manu turpmāko mūžu. Mēģināšu to visu kaut cik sakarīgi izstāstīt.

Auces vidusskolu biju sekmīgi, bez trijniekiem atestātā nobeigusi. Ko darīt tālāk? Mazpilsētā darbu atrast gandrīz nekādu iepēju. Vecāki vienmēr vēlējās, lai vismaz kāds no bērniem mācītos. Apstākļu sakritības dēl, tas bija jādara man. Mamma vienmēr (vai nu savas negaidītās slimības dēļ), vēlējās, lai mācos medicīnu. Man pašai vēl nebija priekšstata kas man labāk patiktu. Varbūt tas notika arī manas sola biedrenes 9.-10. klasē L. un toreiz labākās draudzenes iespaidā, jo viņas tēvs bija Aucē ārsts, ārstēja arī manu mammu. Pēc manus vecāku deportējas, viņu ģimenē bieži viesojos un jutos labi un kā starp savējiem.

Neko daudz nedomājot, uzrakstīju biogrāfiju un iesniedzu dokumentus Rīgas Medicīnas Institūtā. Tur iesniedza dokumentus arī mana draudzene, kas bija vecāku darbavietas dēļ beigusi vidusskolu Tukumā un viens klasesbiedrs Ē. no Auces viudusskolas. Man drīz pienāca uzaicinājums ierasties institūtā pie partijas pirmorg. sekretāra. Braucu uz Rīgu. (Transports toreiz bija ļoti labs un lēts. Ik dienu kursēja vilciens Mažeiķi-Reņģe-Auce -Rīga. Jau ap 8-ņiem no rīta varēja būt Rīgā, bet vakarā braukt atpakaļ).

Ierodos ar uzaicinājumu norādītā vietā. Mani sagaids vīrietis vidējos gados (uzvārdu vairs neatceros), viņam priekšā mana biogrāfija un viņa vienīgais jautājums ir par maniem vecākiem. Saruna ir ļoti īsa un to nobeidzot viņš saka, ka iestājeksāmenus varu kārtot, bet izredžu uzņemtai nekādu, jo konkurss ir liels un dokumentus iesnieguši daudzi labāku vecāku bērni.

Biju toreiz gana naiva, nokārtoju iestājeksāmenus diezgan labi, bet uzņemto sarakstos manis nebija. Ieskaitīti bija arī ar zemākām ballēm kā man.

Vēl līdz 1. septembrim apm. nedēļa laika. Izdomāju, ka nav tik būtiski ko mācīties, bet būtu labi, ja būtu klāt kopmītnes. Daži klasesbiedri jau tikuši universitātē un dabūjuši arī kopmītnes. Kīmijas fakultātē izsludināta papilduzņemšana. Toreiz bija tāda kārtība, ja neesi vienā augstskolā ticis konkursa dēļ iekšā, ar to pašu atzimju lapu varēji startēt citā augstskolā. Man papildus vēl bija jākārto pārbaudījumi divos priekšmetos. Abus nokārtoju teicami. Uzņēma mani ķīmijas fakultātē? Protams, ka nē, kaut uz pārrunām arī nesauca. Vismaz visa rezultātā sapratu, ka esmu sliktu vecāku bērns. Stingri nolēmu, ka sliktu vecāku bērns vairs nebūšu nekad.

Pienāca 1951. gada 1. septembra rīts. Esmu Ŗīgā, steidzas skolēni, studenti un arī es uz ķīmijas fakultāti izņemt dokumentus, jo vidussdkolas atestāts vēl varētu kur noderēt. Plānu nekādu, galvā tukšums. Nebija toreiz interneta kur paskatīties kādas skolas vēl ir Rīgā. Saziņas līdzekļu gandrīz nekādu, Rīga pasveša .

Paklaiņoju nedaudz pa centra parkiem un nonāku Ļeņina ielā un sāku bezmērķīgi iet un aizeju gandrīz līdz gaisa tiltam. Te mani kāds saķer aiz rokas un jautā kāpēc esmu te un ko daru? Tā ir mazās Sofijas mamma, kura vasarās savu meitiņu sūtīja uz vienām lauku mājām pie Auces. Tie bija viņas vīra radi, ļoti labi cilvēki (jau ulmaņlaikos uz dzīvi pārcēlušies Lietuvas latvieši). Arī es tur vasarās piepelnījos ravējot vai piepalīdzot citos saimniecības darbos. Viņi daudz ne tikai man palīdzēja, bet daudzus grūtībās nonākušus bērnus balstīja. Pašiem savu bērnu nebija.

Īsumā izstāstu pēdējās neveiksmes. Sofijas mamma ir tik enerģiska, ka nepieļauj domu, ka mans stavoklis ir bezcertīgs. Viņa dzīvojot tepat Senču ielā, vīrs strādājot VEF-ā, neesot labākas skolas par VEF-a tehnikumu, kur varot iegū brīnišķīgu specialitāti. Viņa tur mani pie rokas un velk uz priekšu pāri Gaisa tiltam. Par VEF jau biju agrāk daudz dzirdējusi, bet kas tas par tehnikumu - nezināju neko. Drīz esam klāt - tehnikuma durvis ir turpat blakus VEF-a galvenajai ieejai. Sofijas mamma dod man pēdējās instrukcijas:

- Ej tieši pie direktora, saki , ka esi beigusi vidusskolu un ļoti gribi mācīties šajā trehnikumā.

Sofijas mamma man neļāva apdomāties, vienkārši pavēra durvis, maigi mani iestūma pa tām iekšā un pati aizgāja savās gaitās. Es pat viņas adresi Senču ielā nepaguvu paprasīt.

Uzmeklēju direktora kabinetu, eju iekšā , sniedzu savu vidusskolas atestātu un saku, ka ļoti gribu mācīties.

Direktors mazliet izbrīnīts par šādu gājienu, tomēr paņem manu atestātu un pat uzsmaida teikdams, ka tad jau pretendēju arī uz stipendiju. Pamāju ar galvu. Viņš mirkli padomā un saka , ka ar tik labu attestātu man negribot atteikt. Nodarbības R1 grupā būšot katru dienu no pl.15.30 - 22.00. Aposola man, ka oficiāli mani ieskaitīs tehnikumā, ja šodien jau ieradīšos uz visām lekcijām, pagaidām sekretāre pierakstīšot manu uzvērdu grupas saraksta beigās.

Līdz pirmās lekcijas sākumam vēl 3 stundas, pagūstu lekciju sarakstā atrast auditorijas , kurās notiks lekcijas. Nav neviena kam pajautāt, pat neērti būtu jautāt, kas tās par T un R grupām, kāpēc vieni mācās no rītiem, citi pēcpusdienās. Rodas jau nojausma, ziņojumu dēļus lasot, ka būs saistība ar radio. Pagaidām man pat sava radioaparāta nav, kas tanī kastītē iekšā - zinu tik, cik fizikas stundās mācīts.

Līdz lekciju sākumam papētu VEF apkārtni, jo te esmu piurmo reizi. Ielas otrā pusē arī milzu rūpnīca, kur būvē vagonus. Turpat arī tramvaja pietura, lai var aizbraukt līdz Rīgas centram.

Ļoti savlaicīgi sapulcējamies auditorijā. Grupā vairums ir puiši, bet esam arī piecas meitas. Neuzkrītoši pagūstu noskaidrot, kā šāda pēcpusdienas radiospecialitātes grupa vidusskolas beigušiem ir organizēta pirmo reizi sakarā ar speciālistu trūkumu šajā nozarē un jāmācās būs 2 gadus un četrus mēnešus un darbs tiks nodrošināts visiem. Tiem, kam atestātos nav trijnieku, pirmajā semestrī būs stipendija. Izrādās. ka nebija nemaz daudz to, kam bija stipendijas.

No pirmajām lekcijām atceros augstāko matrmātiku un metalu tehnoloģiju. Lekcijas noklausījos un pierakstīju kladē ar interesi, bet pa to laiku vilciens arī uz Auci aizgājis. Aizbraucu ar tramvaju līdz centram, unītī vēl pirmais stāvs atvērts, nopērku siltu pelēko batonu par 12 kapeikām un izdomāju, ka varētu pārnakšņot stacijas uzgaidāmā telpā. Dodos turp, atrodu uzgaidāmā zālē brīvu vietiņu un laižos vieglā snaudā, kad dzirdu drūmu balsi - osvoboditj pomeščenije. Izrādas, ka naktīs tālo vilcienu nav, arī uzgaidāmās telpas tiek katru nakti slēgtas 00.00-06.00.

Veiksmīgi sperts pirmais solis mana mūža vienīgajā profesijā.

Ir jau 2. septembris un nu tikai palikusi neliela problēma - kā jaunai meitenei vienai pārlaist nakti Rīgas centrā. Par to kādā citā reizē.

 Autors: rasiks Lietuvas latvieši (37) jeb 1. septembris pirms 63 gadiem
1.  
0
264

komentāri [8]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Deony avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa Dienas domaMedaļa Žurnālists
  Deony 01.09.14 20:16
 
2
0

Ieleic , rasik, v burtu virsrakstaa un paldies par rakstu!

wtfs avatars
Medaļa MaģistrsMedaļa MaģistrantsMedaļa Bakalaurs
  wtfs 02.09.14 13:00
 
2
0

jauniešiem derētu pamācīties no šī stāsta, kā pašiem cīnīties par nākotni, nevis gaidīt kad papiņš aizvedīs un iekārtos siltā skolas solā... un nopirks dzīvokli Rīgā... un skaitīs regulāri līdzekļus tusiņiem un alkoholam...

exkluzīvais avatars
Medaļa KaspisMedaļa UberautorsMedaļa April, April!
  exkluzīvais 31.03.17 18:05
 
2
0

  

Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 31.03.17 22:28
 
2
0

Kā  parasti bez vārdiem.    

rasiks avatars
Medaļa AutoklikerisMedaļa Redaktors iesakaMedaļa Kukijs
  rasiks 01.09.14 20:23
 
0
0

atbildot uz Deony komentāru " Ieleic , rasik, v burtu virsraksta... " Paldies, pati neredzēju kļūdu.  

PNPAPN@speles avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas joks
  PNPAPN@speles 31.03.17 18:18
 
0
0

Turpinajumu.

rasiks avatars
Medaļa AutoklikerisMedaļa Redaktors iesakaMedaļa Kukijs
  rasiks 31.03.17 18:24
 
0
0

PNPAPN@speles avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas joks
  PNPAPN@speles 31.03.17 18:25
 
0
0

atbildot uz rasiks komentāru " 38 Lietuvas latvieši (3... " OK.