Kad es noņēmu savu masku..jeb izmainījos par 180 grādiem.
Ko dod vientulība? Ko dod cilvēki?23
423
0
Vispirms es gribu sākt ar to, ka uz šo rakstu mani pamudināja mans bijušais labākais draugs. Man vajadzēja 3 nedēļas laika, lai es saņemtos to visu uzrakstīt.
*smaga nopūta*. Agrāk es biju populāra. Gan ar izskatu, jo ģērbos nošļukušās reperu drēbēs, ko neatļāvās neviena meitene, gan ar uzvedību, jo visiem izdabāju cigaretes, alkoholu un šo to štengrāku. Man netrūka draugi, draudzenes, puiši un viss ko gan varētu vēlēties stilīgais mūsdienu jaunietis. Tusiņi ar alkoholu līdz rīta gaismai un tusiņu dēļ mājās nerādījos nedēļu, kad ģimene jau paspēja apzvanīt pilsētas morgus un slimnīcas. Man nebija nekādu nākotnes mērķu, staigāju apkārt pa pasauli kā ielasmeita un repoju frīstalos ar rajona reperīšiem. Jā, es to tiktiešām darīju. 
Visi mani mīlēja un cienīja, un viss bija super lieliski. Dzīve bija izdevusies!
Bet tad kaut kas notika..esot kopā ar cilvēkiem, es atskārtu, ka esmu viena. Pilnīgi viena. Es atskārtu, ka tie cilvēki, kas man bija blakus, izmantoja un nebija mani draugi. Izlikās par baigiem draugiem, lai izspiestu no manis labvēlību un savu respektu, jo man taču vienmer bija ko uzpīpēt. Laikam ejot, es paliku viena. Ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Es ieskatījos sevī un uzdevu sev jautājumu vienā vakarā ''Who are you?''. Atbildi es nesaņēmu no sevis. Saņēmu tikai laika gaitā, kad vientulība kļuva par manu sabiedroto. Es paliku viena kā pirksts. Nedēļām negāju no mājas ārā. Un kas ir visinteresantākais? Tie ''draugi'' pat neievēroja, ka esmu pazudusi. Neviens netiecās no maniem ''draugiem'' mani atrast, vai pajautāt ''kā iet?'' pēc vairāku mēnešu un pat gada nesatikšanās.
Sākumā vientulība likās biedējoša. Visapkārt redzēju pārīšus. Sabiedriskajā transportā jautras cilvēku čalas, pārīšus kas uz pretējā krēsla bučojās, pa logu - pārīši, kas staigāja rociņās, tur iet draugu kompānija, pa logu redzu kā draudzenes kafejnīcā pasēž pie kafijas krūzes un vispakārt vienas cilvēku kompānijas. Bet es vazājos riņķī kā dzīves pamestā. Es jutos kā pilnīgi izolēts cilvēks no sabiedrības. Bet laika gaitā es atskārtu, ka vientulība liek sastapties pašam ar sevi. Esot vientulībā, tavs sabiedrotais un draugs sev esi tu pats. Es atklāju diezgan dziļus noslēpumus sevī, kas gulēja tur vairākus gadus kā milži. Es atklāju, ka man ir savādāka pasaules uztvere. Es lietas redzu mazliet savādāk. Man ir tieksme uz filozofiju un zinātniskām lietām. To, kas es esmu un savu būtību es spēju dalīt tikai ar sevi un nevienu citu. Es sapratu, ka vientulībai ir liela nozīme garīgajai attīstībai. Mūsdienās cilvēks meklē sev skolotāju ārpasaulē, bet patiesībā mēs esam skolotāji paši sev.
Cilvēki ir egoisti. Ļoti skaudīgi. Patiesībā nevienam tu īsti nerūpi. Šajā pasaulītē katrs domā par sevi. Arī man klasē (12) ir tāda situācija, ka visi dzīvo viens uz otra rēķina. Un tas, kurš dzīvo kā parazīts ir vislielākais zaudētājs, jo tas ''draugs'', kurš izdara visu tavā vietā būs pārāks. Tas izpaudīsies, kad jūs būsiet konkurenti. Tajā brīdī, viņš parādīs savu patieso ES un parādīs cik labs draugs ir, parādot savu egoismu. Man ir grūti paskaidrot, bet vientulība tevi apmāca šajā ko es uzrakstīju. Un ar mani tas jau notiek.
Bet, lai nejustos pavisam vientuļi, es sāku meklēt savas būtības ideoloģiju. Reps nomainījās pret kaut ko smagāku, jo faktiski es savu dvēseli slēpju aiz mūzikas. Reps mani nesaprot, tas nespēj izteikt to, kā es jūtos. Tikai smagā mūzika un papīrs spēj paust manas emocijas. Ir labi man šobrīd tā kā ir -vientuļi, lai varu aizrakties līdz dziļākai būtībai. Un es nemaz nealkstu būt sabiedrības sabojātais cilvēks.
Es guvu labu atziņu, ka draugi nav jāmeklē caur internetu vai uz pieres sev izmisīgi jāraksta ''VIENTUĻNIECE! MEKLĒJU DRAUGUS!'' Tie paši atnāks, negaidīti.
Tev patiks šie raksti
