Kaiju pavēlnieka skatiens3

Kaiju Pavēlnieks

Reiz es sapņoju. Mēs visi sapņojām. Likās, ka kaut kur tur tālumā ārpus mūsu smilšu kastēm ir pieaugušo dzīve. Skaista dzīve, kura sagādā prieku un ļauj sapņiem piepildīties. Laiki aizplūda līdz ar ticību labajam un svētajam. Cilvēku apmierinātās ar sevi sejas laidās ar vien zemāk, zaudējot jēgu un pašcieņu. Jāciena sevi, tā reiz es domāju. Jā, es tā joprojām domāju. Es daru lietas, kas, manuprāt, man sagādā prieku. Bet tā nav. Pārsvarā smaids ir negribīgi izspiests no dziļumiem. Mākslīgs. Neglīts. Nevajadzīgs. Bet cilvēki tic. Vai arī melo paši sev, un tēlo ticību tam, kam tā jau sen ir zudusi. Tālā bērnībā, kad es vēl ticēju. Ticēju taisnīgumam un sapņu īstenošanai. Pieaugušajiem taču bija jābūt laimīgākiem par bērniem. Un kāpēc visi vēlas agrāk pieaugt? Saņemt diplomu ir tikpat viegli kā pazust rutīnā, apslāpēt savas patiesās emocijas. Dargākais un laiku ietilpīgākais tualetes papīrs manā dzīvē. Stāv kaut kur dziļi ieraksts. Es pat nezinu kur. Bet izglītība Tevi nedarīs ne par matu laimīgāku. Bērnībā es tam ticēju. Tā teica māte. Tā runāja cilvēki, kuri jau kļuvuši sveši un aizmirsti. Noīrē istabu, grimsti vientulībā, ēd lielveikalā nopirktas smalkmaizītes un pīpē cigaretes, kuru smaka aizjoņo līdz pat kaimiņu ielai. Bet ticēt laimei nav skumīgāk par ticību mīlestībai. Nemelo sev .
To visu man pastāstīja Bulduru pludmalē sastaptais Kaiju Pavēlnieks. Devies 10 kilometrus garā eksistenciālā pārgājienā gar jūras krastu, es viņu sastapu tieši pusceļā, kad atpakaļ vairs iet nav jēgas. Viņš iznira no nekurienes gluži kā Poseidons no jūras. Kaiju Pavēlnieku apjoza kaiju bars. Tas lidinājās virs viņa un rāpoja pa zemi, uzlasot sava Kunga atmestās drupačas. Vienas sekundes ilgs acu skatiens ar viņu ilga mūžību. Šīs sekundes laikā Kaiju Pavēlnieks man izstāstīja visu, ko es jau rakstīju iepriekš. Tad nu lūk, ja esi Bulduru pludmalē un sastopi Kaiju Pavēlnieku, nekautrējies viņam ieskatīties acīs. Viņš parādās tikpat ātri cik pazūd.