10 attēli, kas manīs Tavu dzīves uztveri! [2. daļa]3

Strādājot par veterināru, man reiz piezvanīja, lai es izpētot 10 gadus vecu vilku suni vārdā Berkers. Suņa saimnieki Rons, viņa sieva Liza un viņu dēls Šeins (šaubos, ka šo pareizi iztulkoju) bija Belkeram ļoti pieķērušies un cerēja uz kādu brīnumu, kas suni izglābtu. Es izpētīju Belkeru un nonācu pie secinājuma, ka viņš mirst no vēža. Es pateicu ģimenei, ka nevaru neko suņa labā izdarīt un piedāvāju viņu mājā veikt iemidzināšanu. Līdz mēs vienojāmies, Rons un Liza pateica man, ka uzskata, ka 6 gadus vecajam Šeinam būtu labi redzēt kā notiek šī procedūra. Viņi uzskatīja, ka Šeins no šīs pieredzes gūs ko labu. Nākamajā dienā, kad Belkera ģimene viņu aplence, man kaklā sažņaudzās kamols. Šeins izskatījās tik ļoti mierīgs glaudot suni pēdējo reizi, ka es sāku prātot vai viņš vispār saprot to, kas tagad notiks. Dažās minūtēs Belkers mierīgi aizgāja uz labākiem medību laukiem. Izskatījās, ka mazais zēns Belkera aiziešanu pieņem bez grūtībām vai apjukuma. Pēc Belkera nāves mēs kopīgi apsēdāmies un apspriedām par šo skumjo faktu, ka dzīvnieku dzīves ir īsākas nekā cilvēku. Šeins, kurš visu laiku cītīgi klausījās pēkšņi iesaucās: "Es zinu kāpēc!" Mēs visi pagriezāmies pret viņu un klausījāmies. Nākamie vārdi, kas nāca pār viņa lūpām mani pārsteidza. Es nekad nebiju dzirdējis mierinošāku izskaidrojumu. Viņš sacīja: "Cilvēkie piedzimst, lai iemācītos kā nodzīvot labu dzīvi- mīlot visus un esot jauki, pareizi?" Tad šešgadīgais puisēns turpināja: "Suņi jau zina kā to darīt, tāpēc viņiem šajā pasaulē nav jāpaliek tik ilgi."

Vārdiem ir vara, izmanto tos apdomīgi.

Mēs esam iemācījušies lidot gaisā kā putni, mēs esam iemācījušiem peldēt jūrās kā zivis...

...taču neesam iemācījušies staigāt uz Zemes kā brāļi un māsas.

Mēs visi esam piesieti.

Rasisms nav iedzimts, tas ir iemācīts. Man ir 2 gadus vecs dēls, un ziniet ko viņš ienīst? Diendusu. Stāsta beigas.

Ja šī zīme būtu bezpajumtnieks, vairākums cilvēku pat nepūlētos paskatīties lejup.

Katram savas vērtības.

Es tikko savam 11 gadus vecajam ar autismu slimajam brālim pavaicāju ko viņš darītu, ja pamanītu divus zēnus sadevušos rokās. Viņš atbildēja: "Cilvēki uzskata, ka tas ir dīvaini, bet man tā nešķiet. Man patīk turēt sava kaķa ķepas, es uzskatu, ka ja Tu kaut ko mīli, tad vari turēt tā rokas."

Ja labprāt redzētu arī nākamās daļas, neaizmirsti par rakstu nobalsot ar Tavuprāt atbilstošu vērtējumu- "+" vai "-", kā arī ieteikt to sociālajos tīklos.

Pirmo raksta daļu, kā arī citus interesantus rakstus atradīsi manā profilā!