Vasaras Saulgriežos [+ vienkāršas siera un alus receptes]4

Saulgriežu naktī vitālie, dzīvību rosinošie spēki ir visspraigākie: augos, dzīvniekos, cilvēkos un visā dabā. Tādēļ tie ir pilni daudz dažādu maģisku izdarību. Jāņi saistīti ar daudzām tradīcijām un izdarībām. Viena no skaistākajām ir līgošana – tā sauc Jāņu dziedāšanu. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”. Katra līgotne ir kā maza buram dziesmiņa, kas, īstā laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību. Tāpēc arī līgošana notika, sākot no Zāļu dienas līdz pat Jāņu rītam. Jāņu līgotnes ir ļoti dažādas – gan draiskas, gan uzmundrinošas utt., bet lielākā daļa pieder pie tām, ko varētu nosaukt par enerģētiskajām. Tās ir līgotnes, kuras ar savu enerģiju attīra mūs, apkārtni, rada harmoniju, veicina dažādus notikumus mūsu dzīvē, sakārto lietas... Bieži mēs tās dziedam, vienkārši neapzinoties to spēku.

Jāņos telpu un vietas rotāšanai izmanto visas zālītes. Ne velti - visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Mūsu senči, acīmredzot, bijuši labi pazīstami ar augu enerģētisko spēku un to arīšajos svētkos izmantojuši. No kokiem parasti izmantoja bērzu un ozolu meijas un pīlādžu zarus. Meijas mājās ir kā Dievota meža simbols. Latviešu baznīca taču bija svētbirzs! No zālēm sevišķi tiek izmantotas papardes, āboliņš, margrietiņas, smilgas. Tās ir zāles, kas nedrīkst trūkt nevienam līgotājam. Svētīta ir tā māja, kuras pagalmā kuplo ozols – Pasaules koks, Pērkona koks. Jāņu zāles pēc svētkiem izžāvēja un glabāja kā zāles pret visām vainām. No meiju zariem sēja pirts slotas. Jāņos plūktos pīlādžu zariņus sasien slotiņā un izmanto apkvēpināšanā, ja piemetas kāda liksta. Pie durvīm sprauda arī nātres un dadžus, lai ļaunums nevar ieiet iekšā. Vasaras saulgriežu laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks. Tās spēja vairot veselību, skaistumu, labsajūtu un atvairīja visu ļauno. Tāpēc šis ir īstais laiks, lai žāvētu ārstniecības augus un sietu pirts slotas.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem, būtiskākajiem un obligātajiem latviešu vasaras saulgriežu rituālajiem elementiem. Aplis ir viens no svarīgākajiem maģiskajiem elementiem. Ar apli mēs varam gan no kaut kā norobežoties, gan arī apļa centrā koncentrēt enerģiju. Apļojot varam paplašināt savu spēku. Ar apli vienmēr norobežojam rituāla vietu. Ar apļa simbolu – sētu, vienmēr ir bijusi ierobežota senā latvieša dzīves vieta. Aplis arī ir kā saules simbols. Vainags ir šī apļa izpildījums Līgo svētkos. Tas tiek veidots, izmantojot dažādu zāļu spēku. Latviešu tautas dziesmās valda apbrīnojama vienprātība par to, no kā tiek darināti vainagi..

Vīriešiem vainags tiek darināts no ozolu zariem. Sieviešu vainagos vērojama liela dažādība. Jāņu mātei – no ziedošām lauku puķēm vai ozollapām ar ievītām puķēm. Meitenēm no smilgām, pieaugušām meitām ziedu, zaļu zāļu vainagi. Precētām sievām ozollapu – ziedu vainagi. Ar Jāņu vainagiem apveltīto objektu daudzveidība senlatviešu Jāņos bija ļoti liela: cilvēki, mājlopi, dzīvojamo ēku sienas un logi, laidari, klētis, kūtis un darba rīki. Tas liecina par vainagu dziļo maģisko nozīmi Jāņu rituālā. Jāņu vainags ir cilvēka un dabas tuvības apziņa, vēlēšanās līksmi iekļauties krāšņajā vasaras pilnbrieda brīnumā. Tas ir emocionālajam pacēlumam atbilstoša sevis izrotāšana un vienlaikus arī emocionāla pacēluma un neparastības sajūtas radīšana.

Vainagu uzlikšana citiem ir labestības, sirsnības un draudzības izpausme. Jāņu vainagu uzlikšanas dziesmu senajās maģiskajās formulās ir ietvertas pozitīvas cilvēka dzīves un viņa praktiskās darbības vēlmes. Jāņu vainags no trejdeviņām zālēm pīts ir kā maģisks aplis, kas, galvā likts, sargā no nelaimēm, slimībām un nelabvēļiem.

Zīlēšana.

Vislabākā zīlēšana ir Zāļu dienas vakarā, jo tieši saulgriežos cilvēks ir īpaši tuvu dabai. Piemēram, meitas to, cik gadu jāgaida līdz kāzām, savulaik zīlēja, metot vainagu ozolā un skaitot, cik reižu tas kritīs, līdz noturēsies zarā. 

Jāņu izdarības ir saistītas arī ar ūdeni.

Ūdenī viegli fiksējas domas un dažādas enerģijas. Ar ūdeni tās ātri pārvietojas no viena priekšmeta uz otru. Avotu un citu ūdeņu pušķošana un aplīgošana Jāņu laikā ir parasta lieta. Saulgriežu laikā ūdenim piemīt īpašs spēks. Tāpēc līgotājiem jāiededz lāpas pie jāņuguns un jādodas uz tuvējo ezeru, upi vai dīķi peldēties. Lāpas vajadzīgas tāpēc, lai Jāņu bērni nepārtraukti atrastos Jāņuguns svētības lokā. Nakts pelde ir tikpat svarīga svētku sastāvdaļa kā uguns kuršana. Veselības spēku vairošanai peldēties jāiet kailam.

Arī uz rasu attiecināmas īpašās dziedinošās spējas, jo tajā sakrājies viss augu spēks. Rasa ir dzīvs ūdens, kas tiek izmantots gan dziedniecība, gan kosmetoloģijā, gan spēka iegūšanai. Rases lāses ir uzsūkušas ne tikai to augu enerģiju, uz kuriem tās veidojas, bet arī to debess spīdekļu enerģiju, kas konkrētajā brīdī iedarbojas uz notikumiem. Jāņos rasā var peldēties visu nakti, jo arī nakts rasa ir dažādu interesantu spēku pārpilna. Vislabākā ir pelde meža pļavas rasā. Tā dāvās spēku, dzīvesprieku, veselību, aizdzīs melanholiju un depresiju.

Sievietēm, lai ilgi saglabātu savu neatvairāmo skaistumu, vajadzētu izvēlēties pļaviņu ar daudz ziedošiem augiem, jo ziedu rasa palīdz saglabāt skaistumu.

Ja kādai vientuļai būtnei šķiet, ka kāda cita grasās aizvilt viņas Līgo naktij noskatīto otro pusīti, tad steidzīgi jāvāc apiņu rasa un jāpiejauc izredzētā dzērienam. Ja kādam šķiet, kāds uz viņu ir paskatījies ar „ļaunu aci”, tad lai pēc pirtiņas meklē peldei vībotņu vai vērmeļu lauku, tie palīdzēs atbrīvoties no šīm problēmām. Tos, kam ir smagi raksturi, relaksēties vajadzētu ievilināt āboliņa laukā. Pēc rasas peldes tajā, raksturs kļūs pielaidīgāks.

Enerģētiski visspēcīgākā rasa ir saullēkta momentā. Tajā izpeldoties, pēc pirts iegūsiet spēku ilgam laikam. Jāņu rītā ir populāra arī cita pelde, kad visisvētku dalībnieki pēc pirts vai bez tās kopā skrien lejā no kalna un lec ūdenī peldēties. Šāda pelde simbolizē dvēseles nonākšanu mentālajā plānā.

Mielasts - Jāņu dienas ēdienu pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Ja saimniece Jāņu dienai nesien sieru, tad viņas govis piemeklē kāda slimība. Ja saimnieks nebrūvē alu, viņam rudenī nepadosies miežu raža. Jānu siers apļveida formā simbolizēja sauli un pasauli tās veselumā. Savukārt alus simbolizēja lauku valgmi un ražību. Vēl senāks dzēriens ir medalus, kurš satur medu.  

Lūk, vienkārša Jāņu siera recepte:

1,0 kg biezpiena
5 l piena
2 olas
50 - 100 g sviesta
50 - 100 g skāba krējuma
sāls
ķimenes

Pienu uzkarsē līdz 95 grādiem, pastāvīgi maisot, pieliek saberztu biezpienu. No biezpiena skābuma piens pamazām sarec. (Par to nav jāuztraucas.) Ja biezpiens ir salds, tad, lai piens ātrāk sarecētu un labāk atdalītos sūkaliņas, biezpienam pēc saberšanas pievieno rūgušpienu (1/2 l) un samaisa. Kad piens sarecējis un suliņas atdalījušās, maisīšanu un sildīšanu pārtrauc, ļauj piena receklim nogulsnēties trauka dibenā.

Tad suliņas nolej, biezpiena masu ielej mitrā drānā, maisot un veltnējot pēc iespējas ātrāk notecina suliņas, neļaujot masai atdzist. Pēc tam masu liek katliņā izkausētā sviestā un maisot pa daļām pievieno ar krējumu, sāli un ar ķimenēm sakultu olu. Karsē, līdz masa kļūst viendabīga (īsāku laiku karsējot, siers būs irdenāks, ilgāku - sīkstāks). 

Gatavo siera masu liek ar sviestu izziestā apaļā traukā un novieto vēsā telpā zem neliela sloga un nospiež rituļa veidā. Atdzisušu sieru sagriež šķēlēs, sakārto lēzenā traukā un pasniedz ar sviestu, medu, ievārījumu.

Visvienkāršākā medalus recepte:
2 l ūdens, 1/2 kārbu iesala ekstrakta, 1/4 pac. rauga, cukuru un medu.

Uzvārītā ūdenī izšķīdina iesala ekstraktu, pieliek pēc garšas cukuru. (Tā ir mūsu oriģinālā recepte.) Izšķīdinātu raugu šķidrumam pieliek, kad tā temperatūra nav augstāka par 35 grādiem. Šķidrumu siltā vietā raudzē apmēram 5 stundas vai ilgāk. Tā kā dzēriens būs zaudējis daļu salduma (norūdzis), saldumu papildina ar medu. Medalu labi atdzesē, pasniedz ar medus vai biezpiena raušiem. 

Nelielai vēsturiskai atkāpei: pēc Indriķa hronikas un citu avotu pārbaudes medalu, turēja pat līdz divdesmit gadiem, ieraktu zemē, mucās. Proti, to taupīja ļoti īpašiem gadījumiem, piemēram, vecākā dēla precībām ar kaimiņvalsts karalistes princesi vai miera un sadarbības līgumu slēgšanai ar potenciālo partneri vai ienaidnieku. (kā mēs zinām no mūsdienu pieredzes, tas ir viens un tas pats.)

P.S. Stipruma ziņā alus, ko gatavoja mūsu senči un ko šodien pieprot tikai daži (un tādi ir), ir līdzīgs sarkanajam sausajam vīnam. Tikai vēl stiprāks.