Ir divi elementi, kam karā piemīt izcila nozīme. Tie ir cilvēki, kas izcīna kaujas, un
ieroči, ar kuriem šie cīnītāji apbruņoti. Kara technikas evolūcijā ieroči uzrāda
nepārtrauktu un samērā strauju attīstības gājienu un ir tāpēc pieskaitāmi mainīgam kara vešanas elementam. Pilnīgs pretstats tam ir nemainīgais elements — cilvēks, kas šos ieročus rada. Kaŗavīri ir pirmā kārtā savas tautas locekļi, un viņu darbību cauri gadu simteņiem noteic un vada tautas iedzimtās īpašības. Šīs īpašības ir pakļautas ļoti lēnai evolūcijai, un mēs varam teikt, ka 20. g. s. latvju kaŗavīru stāja ložmetēju un artilerijas ugunīs ir labākais raksturojums seno latvju kaŗavīru izturībai akmeņu un bultu krusā. Šis secinājums ir svarīgs tai ziņā, ka līdz pat Baltijas vēlam dzelzs laikmetam nav sastopamas gandrīz nekādas rakstiskas ziņas, kas tuvāk apgaismotu mūsu aizvēstures karavīru. Lai gan pirmās vēsturiskās ziņas par seniem prūšiem un kuršiem sniedz jau Romas vēsturnieks Tacits 98. gadā pēc Kr., tomēr lielākā skaitā rakstīti avoti par mūsu senčiem
parādās tikai 9. g. s.
Meklējot avotus, kas varētu raksturot latvju aizvēstures kaŗavīru, jāpievēršas
archeoloģiskiem un folkloras pētījumiem. Vistrūcīgākās ziņas šie pētījumi sniedz par
bronzas laikmetu. Dažādu iemeslu dēļ bronzas senlietu depoziti nespēj kaut cik tuvāk
raksturot seno latvju kaŗavīru šai laikmetā. Arī tautas gara mantās atrodamās ziņas ir
nepilnīgas un apstrīdamas. Mūsu daiņas bieži min zaļos zobentiņus, par kuŗiem zinātnieki ir vienās domās, ka tie bijuši bronzas zobeni. Daiņas piemin arī zirgu peldināšanu zaļā vara pavadā, kas, acīm redzot, ir bijusi bronzas pavada. Šie norādījumi, kopā ar archeoloģiskiem pētījumiem, atļauj secināt, ka vismaz bronzas laikmeta beigās mūsu senči kara gaitās ir devušies arī jāšus.
Senlatviešu karavīri11
116
0
Dzelzs laikmeta (1. — 12. g. s. pēc Kr.) izrakumi jau sniedz pilnīgāku pārskatu par latvju kaŗavīra apbruņojumu un pa daļai arī par ietērpu. Jau agrā dzelzs laikmeta (1. — 4. g. s.) kapi uzrāda ievērojamu ieroču skaitu, kas raksturo mūsu senču kareivisko noskaņojumu un apstākļus, kādos tiem bija jādzīvo. Agrā dzelzs laikmeta izrakumos visbiežāk atrodamie ieroči ir šķēpi ar uzmavas smaiļiem, šaurasmens cirvji, dunči un naži. Bez ieročiem agrā dzelzs laikmeta latviešu kaŗa techniku raksturo jau šai laikmetā plaši izbūvētais pilskalnu tīkls. Nocietinājumi visbiežāk ir tikuši ierīkoti augstākos kalnos, kuŗu nogāzes vajadzīgā stāvuma radīšanai noraka vai arī uzbēra un nostiprināja māliem. Kalnu virsotnes nolīdzināja, lai iegūtu vietu celtnēm un pils žogam. Žogi tika celti no guļus saliktiem baļķiem, kuŗiem tikai nedaudz apcirta zarus.
Vidējā dzelzs laikmeta (5. — 8. g. s.) izrakumi, uzrādīdami sevišķi šā laikmeta otrajā pusē lielus sudraba rotas lietu un arī monētu depozitus, norāda uz latviešu sakariem ar kaimiņu tautām. Pārsteidzoši lielais ieroču skaits, ko atrod visos vidējā dzelzs laikmeta vīriešu kapos, liecina, ka šie sakari nav bijuši vienīgi miermīlīgas dabas. Gluži otrādi — šo laikmetu raksturo latvju cilšu sistēmatiskie iekaŗojumi austrumu un ziemeļaustrumu virzienā un aktīva aizstāvēšanās rietumos pret uzbrukumiem no jūras.
Par vēlā dzelzs laikmeta (9. — 12. g. s.) latvju kaŗavīru gaitām vēsturiskās ziņas ir uzglabājušās lielākā skaitā. Skandinavu teikas un rūnu akmeņi liecina, ka kaŗi latvju zemes rietumos pieaug un visbiežāk atkārtojas vikingu laikmetā — no apm. 800. g. līdz apm. 1100. gadam. Lai gan uz Kursu un Daugavas lejteku dodas gandrīz katrs valdīt sākušais skandinavu ķēniņš, tomēr ikviens viņu labi uzsāktais un pārdomātais kaŗa gājiens sabrūk latvju kaŗavīru pretestības priekšā. Ja arī atsevišķos gadijumos ienaidniekam izdodas nostiprināties ieņemtajos novados, tomēr jau pēc neilga laika latvju ciltis, galvenā kārtā kurši, saceļas un padzen iebrucējus. Kuršu militāro spēku labi raksturo chronista Rimberta norādījums, ka slavenā zviedru karaļa Olava iebrukuma laikā ap 855. g. kurši bija sapulcinājuši Jūrpils (Saeborg) aizstāvēšanai 7.000, bet Apūles aizstāvēšanai pat 15.000 kaŗavīru. Atriebdamies par nodarītiem zaudējumiem, kurši paši siro pāri Baltijas jūrai, iebrukdami zviedru, dāņu un, domājams, arī toreizējā sakšu zemē.
Katras pils tiešā tuvumā dabiski radās zināma lieluma amatnieku, zemkopju un tirgotāju apmetne. Ienaidnieka aizturēšanai šādu apmetni parasti apjoza ar stāvkoku sētu. Ieročus nest spējīgie apmetnes vai pilsētas vīrieši bija pirmais pastiprinājums, ko vajadzības gadījumā saņēma kara draudze.
Tev patiks šie raksti
