Čarterreiss Rīga - Milāna21

Viņa gāja pa garo gaiteni uz priekšu, lampas kvēloja. Bija pieci no rīta un Kristīne jūtās neizgulējusies un saburzīta, iepriekšējā nakts bija draņķīga – kā jau vienmēr, kad palika pie māsas. Viņa nespēja izturēt sīko brēkuļu čīkstēšanu, nemitīgo čurāšanu pamperos un vēmekļu smaku. Kārtējo reizi nosolījās, ka pašai nebūs bērnu, bet tā nu viņa gāja uz priekšu, stjuartes kostīms izskatījās uz viņas skaistajām, sievišķīgajām formām ideāli, tikko gludināts, aizvakar mazgāts – tas izdalīja pļavu puķu aromātu, kas lielos kvantumos mēdza izraisīt vemšanai līdzīgus simptomus.
Pulkstenis strauji tuvojās sešiem, izkārtojusi avīzes un visu nepieciešamo lidojumam, viņa viegli pakoķetēja ar skaisto zviedru pilotu un pie sevis nodomāja, ka gan jau reiz šo gultā ievilks. Sākās pasažieru iekāpšana un mākslīgais smaids tika uzlikts uz lūpām tik ierasti un nepiespiesti, ka tikai īsti profesionāļi vai citas stjuartes spēja atšifrēt, ka tas nav dabīgs. Pirmie iekāpa kāds večuku pāris, naftalīns novirmoja garām paejot, un atkal Kristīne saprata, ka negrib būt veca un smirdēt. Viņa negribēja ost pēc nāves. Večukiem sekoja pāris jau manāmi iereibuši jaunieši, tad vēl pāris desmitu pelēku, nepamanāmu ļautiņu – parastā pelēkā tautas daļa, kas iedomājās, ka fakts, ka viņi lido un spēj atļauties nopirkt lētāko biļeti lidmašīnā, šos jau padara pārākus par citiem. Kristīne nodomāja, ka šis būs smags lidojums, viņai riebās rīti un agrie reisi, viņai besīja lidot uz Milānu, skaisto sieviešu pilsētu, kur tādas kā viņa staigā kliedzošās un pārspīlētās zīmolu drēbēs, nevis paceļas debesīs un atkal nolaižas kā viņa, it kā nespējot izlemt, kur labāk atrasties.
Sākās ierastā procedūra – neizteiksmīgi noskaitīti drošības noteikumi, lūgums piesprādzēties un pacelšanās. Kāds sīcis sāka bļaut no spiediena izraisītā kairinājuma un spiedza kā pusaizkauta cūka, večuki centās pēc iespējas vairāk izdalīt savu naftalīnu un visiem stāstīt par savu neirītu un astmatiķu problēmām. Kristīnei aizvien vairāk gribējās ierauties kaktā un nelikties ne par ko ne zinis. Kāds tīnis pīkstēja pēc kolas, aiznesu šim, protams, pēc tam puse uz gaisa bedrēm tiks atvemta atpakaļ, zinu šo vecumu, šos gājienus. Tā notika vienmēr, kad viņai bija jālido, viņai vienmēr liktenis iedalīja riebīgākos lidojumus.
Savā nodabā izkārtojusi visu pusdienu gājienam un kārtējai reizei mēģinājumam notirgot vairāk nekā šie ļautiņi vēlas un spēj atļauties, viņa sāka grūst smagos ratiņus pa eju uz priekšu, bet pēkšņi viņas acu priekšā uzpeldēja skaistais pilots, acīmredzot gāja vai nu uz tualeti vai sameklēt ko ēdamu, pilotiem bija niķis grauzt sausiņus lidojuma laikā, tas it kā noņemot stresu, bet nu jā, te viņš bija, maigi uzsmaidīja un it kā netīšām noberzējās gar viņas sānu. Skaidrs, viņa saprata, ka kniebiens būs vēl ātrāk, nekā bija plānojusi. droši vien, kad pēdējie lētie ceļotāji būs viegli iereibuši izstreipuļojuši no lidmašīnas, viņi abi nozudīs uz mirkli lidmašīnas tualetē. Ierasti, zināmas pozas un secība, neba nu pirmais pilots Kristīnes dzīvē un noteikti ne pēdējais.
No pusdienu tirgošanās nekas dižs nesanāca, kā vienmēr – rīta agrums laupa cilvēkiem apetīti, drīzāk viņi kā sanarkojušies un apdulluši buldogi lūkosies tev virsū ar riebumu pilnu skatu un atrūks, ka viņiem viss ir kārtībā un lai lieku viņus mierā. Vienīgi tīņi pasūtīja šņabi, ierasti, tik pat ierasti sekoja dzeramnauda un divdomīgs smaidelis – varbūt tomēr paveiksies? Nē, nevienam nepaveicās, ne biznesmenim, ne pumpainam tīnim. Kristīnei sagribēja pēc iespējas ātrāk sajust zemi zem savām kājām. Kurpes jau atkal spieda, viņa jau simtām reižu bija nosolījusies nevilkt augstpapēdenes uz darbu, bet kā gan savādāk lai viņa izceļ savas kājas? Nu ne jau ar tās naftalīna izdalošās vecenes kurpēm. Paldies Dievam, bija atlicis lidot tikai vairs 20 minūtes, bet viņai likās, ka visa lidmašīna jau ir pievilkusies ar to veču smaku. Viņa centās atcerēties, ka starp lidojumiem ir jāpārvelk otrs kostīmiņš, cerams, ka tas vēl smaržos pēc uzbāzīgajām puķēm, ne nāves. Otra stjuarte kā parasti ies iepirkties Tax - frī zonā, kā jau parasti viņa to dara – sapērkas visādas smaržas un pēc tam tēvzemē pa uzsistu cenu pārdod tālāk, jauks bizness, ja vien tikai viņa visu savu arsenālu pirms tam nesapūstu sev virsū, iet un tēlo te smaržu veikalu.
Lidmašīna gatavojās piezemēties, Kristīne naivi cerēja, ka šī būs tā liktenīgā reize, kad lidmašīna avarēs, viņai gribējās mirt tieši tā – ietriecoties zemei, kā solījumam nekad no tās neatteikties un nepamest to. Mirt saplosītai gabalos un apsvilušai. Ideāla nāve. Nekā. Atkal viņu noskauda, atkal nepiepildīja sapni. Nāksies tomēr ar to pilotu...