Par šo grupu es domāju plus mīnus katram ir jau priekšstats un īpaši stāstīt, kas viņi ir un ko viņi ēd nav vērts. Jā, slavenie jeņķi, vieni no thrash metal aizsācējiem, piemērs, kā grupas mūzika izmainās, kad pārdodas komercijai. Viss, uzlieciet, lai skan Master Of Puppets un viss būs skaidrs, ap ko lieta grozās.
Ceļojums rokmūzikā: Metallica10
54
0
Kill Em All (1983)
Tas noteikti būtu neprāts apstrīdēt šī albuma ietekmi uz tā un turpmākā laika mūziku. Kill Em All ir viens no thrash metal aizsācējiem un par klasiku to vārētu dēvēt. Tomēr, tas nenozīmē, ka mūzika šeit ir ideāla. Jā, kārtīga enerģijas deva šeit ir nenoliedzami, bet daudz par vienveidīgu. Nu īsti nevaru sagremot šo vienveidīgo rifu spridzināšanu. Nē, atsevišķas kompozīcijas tiešām ir lieliskas, piemēram, ievadošā Hit The Lights, instrumentālā, basa solo dziesma ar wah pedāli Anasthesia (Pulling Teeth) un albuma augstākā virsotne Seek And Destroy. Pārējās kompozīcijas ir pārāk vienveidīgas un īpaši iespaidu tās uz mani neatstāj. Slikts albums noteikti šis nav un ieteicams jebkuram, kas klausās kaut ko no smagā gala. Tīri zināšanai šis ir jādzird.
Atzīme – 7,5/10
Ride The Lightning (1984)
Metallica nenoliedzami ir progresējuši uz labo pusi. Pie kompozīcijām ir vairāk piedomāts un kvalitāte ir augstāka. Tomēr šis albums arī nebūs viens no tiem, kuru es varētu klausīties dienām ilgi. Protams, labākas un izteiksmīgākas šeit ir vairāk nekā debijā, piemēram, Fight Fire With Fire, tituldziesma, For Whom The Bell Tolls un pusbalāde Fade To Black. Lai atzītu šo par labu albumu pietiek jau ar šīm kompozīcijām. Kaut gan instrumentālajam The Call Of Ktulu arī nav ne vainas. Ride The Lightning ir labs albums, kas bez ievērības nedrīkst būt atstāts.
Atzīme – 8/10
Master Of Puppets (1986)
Nu ko, ir pienācis laiks, kad vajag uzslēgt, lai skan „master, master of puppets...” Metallica ir sasniegusi savu virsotni ar spēcīgiem rifiem, interesantām kompozīcijām un pat diezgan veiksmīgām melodijām. Protams, skanējums ir ļoti līdzīgs Ride The Lightning piedāvātajam repertuāram, tikai šoreiz tas ir vēl vairāk noslīpēts, pārdomātāks un interesantāks. Ievadošā Battery jau pasaka, ka albums nebūs no tiem vienkāršākajiem. Un nevar aizmirst par titulkompozīciju, kas izsaka Metallica būtību. Un jā, pārējās dziesmas īpaši neatpaliek no kvalitātes. Ļoti labs albums, Metallica zelta laiks.
Atzīme – 8,5/10
.. And Justice For All (1988)
Master Of Puppets pēctecis ir tādā pašā līmenī. Dziesmas ir noslīpētas un tiešām elpu aizraujošas. Šim ierakstam iespējams ir mazāka nozīme vēsturē nekā Master Of Puppets, tomēr tas neliecina par šī albuma lielisko mūziku. Tādas dziesmas kā Blackened, One, Harvester Of Sorrow un instrumentālais To Live Is To Die ir Metallica karjeras zelts. Muzikāli AJFA neatpaliek no priekšgājēja. Nozīmīgumā – mazliet.
Atzīme – 8,5/10
Metallica (Black Album) (1991)
Nu ko, ar šo albumu Metallica sāk pievērsties komercijai. Kaut kā tak vajadzēja kļūt slaveniem un bagātiem. Un kā gan savādāk, ja ne radot balādi, kura kļūst par šo metālistu slavenāko dziesmu. Jā, kurš gan nav dzirdējis Nothing Else Matters. Bet jāteic, ka dziesmai galīgi nav vainas. Nodrillēta viņa gan ir līdz nelabumam, bet vai tāpēc kvalitāte zūd? Nedomāju. Melnais albums ir jau pieņemamāks tādiem cilvēkiem, kuri neklausās tādu mūziku, kādu Metallica spēlēja iepriekš. Kompozīcijas ir vienkāršākas, melodijas un rifi uztveramāki. Tomēr šeit vēl var dzirdēt iepriekšējo albumu enerģiju, kas, protams, ceļ šī albuma vērtību. Nav slikts ieraksts, bet pāreja no mežonīga thrash metal uz diezgan vieglu heavy metal ir stipri jūtama.
Atzīme – 7,5/10
Load (1996)
Teikšu atklāti – šis albums manā izpratnē ir vissliktākais Metallica diskogrāfijā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir šaušalīgi garlaicīgs, vienveidīgs, popsīgs un bez īpaši interesantām melodijām. Vienīgā dziesma, kuru vēl šad tad uzlieku ir Ain’t My Bitch. Nu pārējās priekš manis ir galīgi garlaicīgas. Vēl pie tam šis albums ilgst ilgāk par vienu stundu! Nu nespēju paciest šādu vienveidīgumu. Nja, Metallica ir pievērsušies komercmūzikai, bet ne mūzikai ar īpašu vērtību.
Atzīme – 3/10
Reload (1997)
Šis, par laimi, ir daudz klausāmāks nekā iepriekšējais ieraksts. Reload sākums vispār ir lielisks. Tajā izskan 4 tiešām aizraujošas kompozīcijas – Fuel, The Memory Remains, Devil’s Dance un The Unforgiven II. Žēl, bet šo līmeni Metallica nespēj noturēt visa albuma garumā. Jā, viens no mīnusiem šim albumam ir pārāk liels ilgums. Nu grūti ir izturēt 70 minūtes mūzikas Metallica izpildījumā, jo šiem čaļiem mūzika nav tā no daudzveidīgākajām. Zāģē, zāģē un zāģē, interese pazūd un sākas mocības. Ļoti slikts šis albums nav (tīri albuma sākums velk visu ārā), bet nekas īpašs arī nav.
Atzīme – 6/10
St. Anger (2003)
Šis albums ir slavens ar to, ka tas ir šaušalīgi nolamāts un atzīts par Metallica sliktāko ierakstu. Protams, tas nav bez pamata. Kādreiz es šo albumu labprāt klausījos un neko sliktu tajā nesaklausīju. Tagad es nevaru saprast kā šādu miskasti var izturēt. Kā jau ierasts ar Metallica otrās ēras albumiem (sākot ar Load) albuma garums ir pārāk liels. Tomēr, es neuzskatu, ka šis albums būtu sliktāks par Load. St. Anger kompozīcijas ir mazliet saistošākas, kaut gan sūdīgas tās ir diez gan. Ievadošā ir vēl ciešama, diezgan populārā Frantic un dziesma Some Kind Of Monster arī vēl ir klausāma. Bet nu daudzas dziesmas ir vienkārši milzīga miskaste. Kaut kas klapē, dauzās, ārdās, bet bez nekādas jēgas. Diez gan nesakarīgs albums.
Atzīme – 4/10
Death Magnetic (2008)
Beidzot Metallica ir sagādājusi diezgan labu un muzikāli interesantāku ierakstu nekā 3 iepriekšējie. Pie kompozīcijām ir stipri piestrādāts, veidojot tiešām kvalitatīvu heavy metal albumu. Tādas kompozīcijas kā The Day That Never Comes, The Unforgiven III, All Nightmare Long ir tiešām cienījamas. Te pat ir viens instrumentāls skaņdarbs Suicide & Redemption, kas atgādina Metallica zelta gadus (šī kompozīcija gan nav tā labākā). Kopsummā albums ir labs un beidzot ieraksta garums ir attaisnojams.
Atzīme – 7,5/10
Lulu (2011)
Šis albums gan nav tieši Metallica, bet gan sadarbojoties ar veco Lou Reed. Īstenībā Lulu ir pat vairāk Reed nekā Metallica, kura praktiski strādā tikai kā pavadošais ansamblis. Pirmais, kas mani pārsteidz bija tas, ka albums ir dubultnieks. Otrs bija tas, ka pie stiliem, kādos albums ir ieturēts, ir ierakstīts avant-metal. Tā kā man avantgards iet pie sirds, šo albumu gaidīju kā kaut ko ļoti interesantu. Diemžēl tas mani apbēdināja. Es gan nepiekritīšu vairākumam, kuri saka, ka šis ir viens no sliktākajiem pēdējā laika albumiem vispār. Kaut kas interesants tiešām šeit ir. Bet kopumā Lulu izklausās diezgan nepārliecinoši, mazliet saraustīts un īsti nepārdomāts. Saprotams, ka Lou gribēja kaut ko dziļu pateikt, bet es gribu dzirdēt mūziku. Un tās šeit pietrūkst. Metallica enerģijas arī īsti nejūtu un vispār viņi šeit ir atstāti otrajā plānā. Ai nu, ne šis, ne tas.
Atzīme – 6/10
Tev patiks šie raksti
MetallicA 
