Tas ir stāsts par to kā jauniete, nejaušas kļūdas dēļ, nonāk psihiatriskajā klīnikā. Filmas galvenā vadlīnija ir cīņa par izkļūšanu brīvībā, tam nepieciešamo lietu iegūšanu. Katrs svarīgākais atslēgas vārds, lai gan īsti to tā nosaukt negribētos, tiek atainots vispārākajā pakāpē, drīzāk es vēlētos teikt, ka vispārākajā pakāpē atainotie ‘vārdi’, norāda skatītājam svarīgākos filmas, sižeta akcentus. Klīnikas telpa ar nosaukumu teātris, režisora skatījumā, iegūst pavisam citu nokrāsu, tēliem tiek pieburts senīls šarms, jā, gribētos to tā nosaukt, nelielos daudzumos tiek izmantotas pagājušā gadsimta ārišķīgās ‘dekorācijas’ un krietna naivisma deva. Teātris, klīnikas uztverē, kur jauniete gūst atveseļošanos, pārtop par citu realitāti. Spilgtajos salīdzinājumos tiek izmantotas metaforas, kuras tiek apspēlētas visos iespējamos žanros. Pieļauju, ka daudzus musina to (žanru) daudzveidības uzskaitījums, taču, manuprāt, tie visi ir lieliski apvienoti vienā baudāmā formātā.
Lai gan režisora Zaka Snaidera (Zack Snyder) kontā nav grāvēji, šis, iespējams, ir viens no labākajiem viņa veikumiem. Kā arī, pārsvarā tomēr tv seriālu, aktieri ir spējuši pārliecināt ar savu tēlojumu, liekot skatītājam pievērt acis uz reizēm neveiklo tēlojumu.
Kopumā filma ir baudāma, atsevišķu epizožu dēļ, iesakāma skatīties uz ‘lielā’ ekrāna. Pieļauju, ka skatoties mājās, vietām zustu īstais emociju atspoguļojums. Ja otrreiz būtu jāizvēlas- skatīties mājās vai kinoteātrī, šaubos, ka ietu uz kinoteātri.
