Pitona tvēriens50

Viesturs jau kārtējo vakaru sēdēja iepazīšanas portālā un mēģināja iepazīties ar skaistām dāmām, kas būtu gatavas kļūt par viņa sievu un ievākties pie viņa necilajā vienistabu dzīvoklī, kur pa kopējiem spēkiem varētu nomaksāt parādu par apkuri. „Šī ir laba drostaliņa, obligāti jāuzraksta”, ar smīnu Viesturs nosakot uzrakstīja viņai savu klasisko iepazīšanās tekstu: „Sveika čabulīt, vēlies iepazīties?” Nepacietīgi gaidot un graužot nagus, viņš beidzot saņēma atbildes vēstuli: „Nē paldies”. „Bļeģ, kuce tāda”, viņš dusmīgs sacīdams uzsita ar dūri pa galdu un turpināja, „Man viņu nemaz negribējās, tik tā pieklājības pēc uzrakstīju, neglītene”. Viesturs pavērsa savu plaukstu pret sevi un ieskatoties tajā noteica: „Man vienam būt ir labi, nevienu pagaidām vēl nevajag.”

„Kas pa krūtīm, kas pa aprisēm, es viņu noteikt izslaukšu, pārdošu pienu un pa naudu nomaksāšu apkures parādu.” Viesturs bija kārtējo reizi atradis sev potenciālo līgavu, kuru bez vilcināšanās būtu gatavs guldīt uz sava iegulētā dormeo rollup matrača un sākt slaukšanas darbus. Šoreiz Viesturs nosūtīja viņai puķīti, jo viņaprāt viņa pamanīs, ka viņš ir īsts džentelmenis un momentā gribēs iepazīties tuvāk. Viesturs jau ar acīm ciet iztēlojās kā viņš iemērc savu seju, viņas kuplajās krūtīs un aizmieg tūkstoš gadu miegā ar smaidu uz lūpām. Atverot acis, viņš pamanīja, ka ir atnākusi vēstule. „Šoreiz jābūt, es vienkārši jūtu, ka viņa mani grib.” „Iebāz to smirdīgo puķīti sev dirsā, bomzi”, Viesturam izlasot aizrāvās elpa, siekalas bija grūti norīt un rokas nedaudz trīcēja. Viņš minūti skatījās monitorā uz tekstu, tad nolieca galvu un izplūda asarās. Viņš bija emocionāli stiprs vīrietis, kas nebija raudājis kopš bērnības, bet šis bija trieciens pa vis vārgāko dzīslu. Uzskrējis uz balkona un skaļi šņukstot, viņš pīpēja vienu cigareti pēc otras. „Kas tur raud?”, kāds augšējā stāva kaimiņš iesaucās. Viesturs apklusa, ātri nodzēsa cigareti un iegāja atpakaļ istabā. Izdarījis pēdējos šņukstus, viņš atkal piesēdās pie datora un vērās skarbajā iepazīšanas portālā.

Pulkstenis jau rādija desmit pāri vieniem, Viesturs jau gribēja mest mieru un iet ārā no portāla, bet tad acīs iekrita, kāda sieviete ar lietotājvārdu- ķēvīte123. Viņas garie tumši brūnie mati, kas bija sapīti skaistā bizē, piemīlīgais smaids, kautrīgais acu skatiens un gaiši zilā zīda blūze ar pieskaņotu brošu pie tās uzreiz Viesturam iekrita sirsniņā. Izskatījis viņas visu trīsdesmit bilžu galeriju, viņš nodomāja: „Bļeģ, viņai ir tikai viena blūze, noteikt smird pēc sviedriem, bet tas nekas.” „Mīļi, jauki, saprotoši, izpalīdzīgi. Un tādi, kas spēj sasmīdināt arī un būtu jauki blakām”, Viesturs smaidot lasīja viņas ideālā partnera raksturojumu. „Tieši tāds, kāds es, tikai esmu labāks”. Viņš nedaudz baidījās uzsākt atkal saraksti, bet senā pusaudžu erotiskā fantāzija, ka seksā laikā meitenes garo bizi aptin ap dūri un strauji pavelk, tā, ka viņa visbeidzot, kaut nedaudz izdvestu, kādu skaņu bija pārāk liela. „Sveika”, viņš pat vairs nemēģināja izdomāt neko oriģinālu. Pēc divdesmit minūtēm beidzot saņēma atbildi atpakaļ. Ar piemiegtām acīm viņš izlasīja „Sveiks”. „Ir, Ir!! Šī ķēve ir notverta, es uz viņas jāšu kā tāds kovbojs no vecām vesterna filmās, kas tikko ir aplaupījis banku!!!”

Viesturs ar ķēvīti cītīgi sarakstījās jau divas nedēļas. Kā izrādījās viņu sauc Lāsmu un viņa nāk no neliela ciemata. Viesturs nesaprata, kāpēc Lāsma pret viņu izturas tik mīļi un pat smejas par viņa trulajiem jokiem, kuru dēļ viņš bērnībā pagalmā tika smagi piekauts. Viesturs izlēma ņemt virsroku pār viņas kautrīgās ciemata meitenes dabas un uzaicināt uz satikšanos, lai viņa redz kā ir dzīvot pilsētā un iemīl viņu vēl vairāk. Bet uz aicinājuma viņa atbildēja: „Nē, paldies, es atteikšos.” Viesturs sadusmojās un bļaustījās pa visu dzīvokli: „Tu kuņa!! Fake pimpene!! Kaut kāds viltus profils, es jau zināju, sievietei nevar būt tikai viena blūze.” Nomierinājies un atglaudis matus, viņš pamanīja, ka ir vēl viena vēstule no Lāsmas atnākusi. „Es vienkārši vēl neesmu gatava ar Tevi vēl satikties, es gribu Tevi vēl vairāk iepazīt un tad jau varētu.” Viestur atmaiga un pasmaidīja, viņš atkal iemīlēja viņas kautrīgo dabu un viņas blūze likās debešķīga.

Vēl pēc divām nedēļām Viesturs beidzot pielauza kautrīgo Lāsmu uz randiņu. Viņš gribēja viņai aizbraukt pakaļ, bet viņa uzstāja, ka brauks ar autobusu. Viesturs tik pasmaidīja un nodomāja: „Laba meitene, vismaz nebūs jātērē sava nauda un man būtu tā neērti prasīt viņai naudu pa benzīnu”. Abi norunāja satikties paredzētajā restorānā. Viesturs nolēma izlaist šomēnes maksu par apkuri un uzsaukt restorānā vakariņas ar domu, ka gan jau viņa nomaksās to rēķinu pēc tam.

Viesturs sēdēja pie galdiņa un izmisīgi skatoties ik pa laikam pulkstenī gaidīja ierodamies Lāsmu. „Man liekas, ka tā fake pimpene neatnāks”. Tieši pēc izteiktās frāzes Lāsma ienāca restorānā. Novilkusi mēteli, Viesturs iesaucās: „Bļēģ, tā pati blūze!!” Ar smaidu uz sejas viņa ieraudzīja Viesturu un devās pie viņa galdiņa. Sasveicinājies un neveikli iedevis viņai buču uz vaiga, Viesturs piedāvāja apsēsties. Nedaudz sastresojies, viņš nezinādams ko teikt pēkšņi izspļāva: „Jauka blūze, tā ir jauna?” Lāsma tik pasmaidīja un pakratīja galvu. Uz nākamajiem Viestura jautājumiem viņa atbildēja tāpat pakratot galvu. „Viņa ir mēma, es zināju, tas vis bija pārāk labi, lai būtu patiesība”, viņš nodomāja, dusmās zem galda sasprindzinot kulaku. Pie galdiņa piegāja oficiants un vēlējās zināt ko pasūtīs abi un tad Viesturs beidzot uzzināja, kāpēc Lāsma nerunāja. Viņa oficiantam pateica ko vēlējās, bet neko nevarēja saprast. Viņa drausmīgi šļupstēja. Oficiants pārprasīja piecas reizes un sestajā pateica, lai ar pirkstu parāda ēdienkartē ko vēlas. Viesturs ar ieplestām acīm skatījās un nodomāja, „Viņai laikam logopēds nomira”. Lāsma nosarkusi paskatījās uz viņu, bet Viesturs kā cilvēks ar dauņa sindromu tik uzsmaidīja. Vakariņas, viņi paēda klusībā.

Pēc restorāna Viesturs Lāsmu pavadīja uz mašīnu. Līdz ko abi iekāpa mašīnā, Lāsma sāka raudāt. „Nu neraudi, nevajag, viss ir labi”, Viesturs viņu mierināja. Lāsma kaut ko nesaprotami nošļupstēja. Tikai ar trešo reizi, viņš saklausīja: „Es tev noteikt liekos krople, es Tev vairs nepatīku.” „Nu beidz Lāsma, tu esi skais..Tu esi brīniš... tu esi labs cilvēks”, pēc šiem vārdiem Lāsma pārstāja raudāt, tik nedaudz šņukstēja. Viesturs noslaucīja ar roku viņai asaras un uzsmaidīja. Viņa uzsmaidīja pretī un nošļupstēja: „Braucam pie Tevis?” Viesturam šos šļupstus nevajadzēja pārprasīt, viņš iedarbināja fiksi mašīnu un brauca uz dzīvokli.

Iegājuši dzīvoklī, Viesturs ar ātru roku ko piekārtoja, lai izskatās nedaudz labāk. „Nu lūk, šis ir mans pieticīgais dzīvoklītis”, viņš sajūsmināts sacīja, jo zināja, ka būs izjāde ar ķēvi. Viņa iegrūda Viesturu dīvānā un lēnām pogāja vaļā savu blūzi. Viestura acis mirdzēja. Novilkusi blūzi viņa to nometa uz grīdas un pagrieza pret Viesturu muguru. Pa visu muguru bija liels pitona tetovējums un lejasdaļa no pitona astes bija izveidots vārds „Pitons” , Viesturs nesaprašanā skaļi izlasīja: Pitons”. Lāsma pagriezās un smaidot šļupstēja: „Tu laikam brīnies, kāpēc man tāds tetovējums uz muguras”. „Jā”. Lāsma atvēra muti un izbāza savu mēli tā bija ļoti gara un nokarājās kādu gabalu zem zoda. Viesturs aiz šoka iekrampējās dīvānā un klusiņām iesaucās: „Svētā Černobiļa!!” Viņa izskatījās kā tāds elsojošs suns, kas karstā vasaras svelmē ir izkāris mēli, tikai tā bija žirafes nevis suņa mēle. Viesturs nevarēja neko izdvest. Lāsma tuvojās viņam un šļupstēja: „Ļauj man parādīt Tev manu īpašo triku”, Viņa smaidot sacīja un notupās. Viņa novilka Viesturam bikses un atkal šļupstēja: „Tagad gatavojies pitona tvērienam.” Frāzi „Pitona tvērienam”, viņa skaidri pateica bez šļupstēšanas un tad Viesturs izjuta, kas ir pitona tvēriens. Viņas mēle kā tāds pitons kokam aptinās apkārt. Viņam ienāca prātā, ka viņa šo frāzi pateica tik skaidri, tāpēc, ka to viņa ir teikusi atkal un atkal, visa ciema večiem. „Mazā Hirosima kā izrādās tomēr ir ciema mauka”, Viesturs nodomāja. Pēkšņi sajutis spiedienu, viņš pašāva vaļā kā tāds šampanietis, notraipot Lāsmas uz grīdas nomesto blūzi. Viņa ar dusmīgu skatienu skatījās Viesturam acīs. Viesturs nobijies iesaucās: „Es Tev nopirkšu jaunu, tikai nežņaudz vairs!!” Augšējā stāva kaimiņš uz balkona mierīgi velkot dūmu sadzirdēja spalgu kliedzienu un noteica: „Atkal tā sieviete trako, tad raud, tagad kliedz, kaut kāda trakomāja”.