Novītušais papardes zieds39

„Lai Tev labi līgojas, brāli”, sacījusi, viņa Jānim uzlika savu ar mīlestību pīto ozollapu vainagu galvā un iedeva sirsnīgu buču uz vaiga. „Paldies, mās!!”, Jānis uzsmaidīja un paķēris Aldara alus desmitpaku azotē, devās uz mašīnu pie draugiem. Aliņi mašīnā uzreiz tika atkorķēti, ielikts maģī latviešu dziesmu disks un pilnā balsī dziedāts līdz pirmajai dziesmai: „Kā toreiz dzērām māt, lai žēlīgs Dievs stāv klāt...”

Atbraukuši pie noīrētajām kempinga mājiņām, viņus sagaidīja pārējie līgotāji. Visi uzreiz noskatīja potenciālos papardes ziedus. „Šī ar kuplajām krūtīm manējā!!”, Jēkabs uzreiz iesaucās. „Es ņemu to ar kārno dirsu!!”, Matīs izrāva Jānim vārdus no mutes. „Nebēdā Jāni, Tev vēl atlikušas četras no kurām tās trīs smukākās ar tiem čaļiem izskatās aizņemtas, bet nebaidies, tā tuklīte pie ugunskura izskatās ņemama”. Jānis iedzēra lielu malku alus no pudeles un teica: „Man nebūs ne spēka, ne pietiekami daudz alus, lai to lielo papardes ziedu noplūktu.”

Šašliku cepšana, līgo dziesmu dziedāšana un lustīgu deju dejošanu noritēja vakara turpinājumā. Jānis vienīgais bez deju partneres vazājās apkārt ar aliņu rokās. Viņš cītīgi vēroja skaisto Daci un gaidīja, kad viņas puisis aizies gulēt, lai varētu piecirst. Pēc vairākkārtējiem atteikumiem no aizņemtajām meitenēm Jānis apsēdās pie galda un turpināja dzert aliņu piebilstot klusu: „Kuces, ar ko tad, lai es dejoju? Ar resno Danu? Paldies, nē, tad jau es labāk dejotu ar malkas pagali.” Jānis saslējās kājās, viņš beidzot bija to sagaidījis. Dace veda savu piedzērušos draugu uz gultu izgulēties. „Es viņu pievilināšu ar ko atlētisku”, Jānis nomurmināja. „Jēkab, paturi aliņu”, Jānis sacīdams atkāpās atpakaļ no lielā ugunskura. „Skaties Dace kā es lecu”, viņš iesaucās un ieskrienoties leca pāri ugunskuram. Ugunskurs bija pārāk augsts. Jāņa labā kāja aizķērās aiz resna baļķa un viņš maucās pret zemi atstājot vienu boti ugunskurā. Jānis uzkrita virsu pie ugunskura noliktajam šašliku spainim un aplēja visu kreklu ar marinādi. „Sūds”, viņš nomurmināja visiem smejoties. Paņēmis atpakaļ no Jēkaba aliņu, viņš apsēdās pie galda.

Vakara jautrībai pierimstot, Jānis viens sēdēja pie ugunskura un mētāja ugunskurā mazus zariņus. Viņš pacēla skatienu uz priekšu un tur pie galda sēdēja resnā Dana, kas skatījās uz viņu un smaidīja. Paraustījis plecus un noteicis: „Kāpēc ne, lai jau iet”, viņš paņēma blakus nolikto šķīvi ar šašlikiem un devā pie Danas. „Vai nevēlies, kādu šašliku”, Jānis laipni piedāvāja. „Nē, paldies, esmu veģetāriete.” „Kuce, man citas sarunu tēmas nav.” „Bet mēs varētu iet kopā pameklēt papardes ziedu”, viņa pēkšņi izdvesa. „Kāda runa!!”, Jānis aiz sajūsmas iesaucoties nolika aliņu uz galda. „Satiec mani pēc desmit minūtēm aiz manas mājiņas papardēs.”

Jānis ar nepacietību gaidīja, visu laiku skatoties pulkstenī. Ieraudzījis uz galda lielu pāraugušu, sulīgu gurķis viņš to ieslidināja kabatā nosakot: „Tas pēc zieda noplūkšanas, lai sekelei ir ko uzgrauzt.” Pēc desmit minūtēm Jānis rikšiem skrēja uz norunāto vietu. Atskrējis viņš Danu nemanīja. „U uuu, Dana, Tu te? Es tevi neredzu!! Es Tev atnesu garšīgu gurķi.” Pēkšņi viņš pamanīja Danu guļam papardēs. Viņas sejai bija priekšā novītusi paparde, to noņēmis, Jānis redzēja, ka Dana ir atlūzusi un novēmusies. Viņš iesaucās: „Bļeģ, ko tagad?” „Noruna paliek noruna”, viņš pietupās un pacēla Danas svārkus. No skata viņš nokrita uz muguras. „Šī biešu vadziņa vairākus gadus nav ravēta. Šis papardes zieds ir novītis” Piecēlies un jau lēnām devies prom, Jānis pagriezās atpakaļ un izvilka no kabatas sulīgo gurķi. „Tā kā viņa ir veģetāriete, tad jau cūkgaļas šņiceli viņai nevajag, bet šis gurķis būs tieši laikā.” Beidzis savas ēverģēlības, Jānis ar smaidu devās atpakaļ pie ugunskura, nokožoties lielu kumosu no sulīgā gurķa, kura sula nolija pāri lūpai uz viņa jau tā netīrā krekla. Viņš sajūtās, ka Līgo vakars patiešām ir izdevies, bet pat nepamanīja, ka no māsas ar mīlestību pītā vainaga izlīda ērce un piesūcās viņa auss ļipiņā, kā rezultātā Jānis saslima ar ērču encefalītu.