„Zini mēmais, ja es būtu pats sev priekšnieks, tad man būtu grezns kabinets, nu tāds ar lielu ozolkoka galdu un ādas dīvāniem. Es tur katru dienu sēdētu dīvānā un kasot olas smēķētu kubas cigārus. Tas tik būtu sapnis.”, Raimonds kārtējo reizi pusdienojot stāstīja savas kvēlākās fantāzijas. Viņš ar sapņainu skatienu viegli nopūtās un turpināja. „Un, kamēr mana skaistā sieva gaidot mani mājās taisītu gardas vakariņas, es tikmēr ar savu seksīgo sekretāri pārbaudītu kādas aktivitātes mans galds iztur”. „Tu tak mani saproti mēmais? Tu vecais jākli!!”, Raimonds smaidot viegli uzsita ar dūri mēmajam pa plecu. Raimonds zināja, ka mēmais viņu nesaprot, jo tā nebija tikai viņa iesauka, bet viņš bija kurlmēms kopš dzimšanas. „Mēmais, ar tevi ir tāpat kā runāt ar suni, es zinu, ka tu nesaproti mani, bet nepamet sajūta, ka tu tomēr mani dzirdi un saproti tu vecais orator.” Mēmais nesaprotami pakratīja galvu un uzsmaidīja, viņš sapņaini vērās pa logu ārā, kamēr pie auss skanēja radio ar Grafomānu dziesmu „Kam man skaistāku dzīvi”. Raimonds izdzēra pēdējo malku kafiju un mājot norādīja mēmajam, ka laiks iet strādāt.
Raimonds strādāja gaļas cehā un bija rūdīts atkaulotājs, viņš bija kā Rembrants ar nazi rokā, kas graciozi neatraujot nazi grieza gaļu. Kaut gan viņam darbs padevās, tas viņam ļoti riebās. Katru vakaru pēc darba, viņš skatījās savās sārtajās, tulznainajās plaukstās un noteica: „Kā ar tādām var papulēt raķeti. Ne ar kreiso, kur nu vēl ar labo”. Viņš pacēla plaukstas virs galvas un dusmīgi teica: „Nu paskaties Dievs, kas es kāds mazohists, lai pulētu ar tādām? Papulē pats!!! Ai, likšos slīpi, gan jau pa brīvdienām sadzīs un tad gan varēs”
Cītīgi strādājot, kāda miesās kupla strādniece paskatījās uz Raimondu un veltīja gaisa skūpstu, viņš to redzot saviebās un turpināja strādāt nodomājot: „Nepietiek, ka man jāatkaulo cūkas, vēl kāda cūka man gaisa skūpstus sūta.” Ceha strādnieces nebija Raimja gaumē, tās visas bija miesās kuplas, ar vīrišķīgām rokām, sejas bija smagnējas ar dzelžainu skatienu. Viņas parasti bija vientuļās mātes, kas pavedināja jaunos strādniekus un ievilināja tos savā miteklī, lai paverdzinātu un noslānītu zilus. Tādos mirkļos Raimis atceras savu pirmo darba dienu pirms pieciem gadiem, kad jauno puisi jau noskatīja tā laika resnākā ceha strādniece ar iesauku Resnā Berta. Cehā pat leģendas klīda, ka viņa ir izaugusi fermā kopā ar cūkām. Viņa Raimim uzglūnēja, kā tāds zilais cietuma dušā. Visi zināja, ka viņa ir Raimi noskatījusi. Katru reizi ejot garām viņa noglāstīja viņam kaklu, kas uzdzina Raimim zosādu, Bet pacietības mērs Raimondam zuda, kad viņa ieknieba viņam dibenā un ausī iečukstēja pēc tam nolaizot to: „Atnāksi šovakar pie manis ciemos, es parādīšu kā un kur cūkas ziemo?”. Raimonda pagriezās un no visa spēka pagrūda Resno Bertu tā, ka tā nopiržoties apvēlās uz taukainās grīdas. Viņa vārtījās pa slidenajiem taukiem, kas izskatījās pēc vaļa, kas cenšas piecelties stāvus. „Atrod sev citu, ko drātēt, tu resnā kuņa, manis tevi neredzēt, kā sešdesmit kilogramus stāvot uz svariem.”
Bet bija viens izņēmums. Dace nebija kā pērējās, viņa bija īpaša, īsta latviešu zeltene, ar sārtiem vaigiem un debeszilām acīm. Raimonds Dacē iemīlējās no pirmā acu skatiena, kad viņš pusdienoja un viņa apsēdās pie pretējā galda ar sirsniņu uz krūzītes, viņi abi saskatījās un viens otram uzsmaidīja. Viņas smaids bija maigs, kas Raimondam uzdzina negaidītu erekciju un kaut gan, viņas priekšējā zobu rindā bija pa retam zobam, Raimim tāpat, viņa iekrita sirsniņā. „Nav defekta bez efekta, vismaz mazāk zobus laistu manā šņicelē”, smaidot nomurmināja Raimis.
„Ehh...Es viņu lolotu un būtu viņai uzticīgs”, Raimis noteica kārtējo reizi skatoties uz Daci. Viņa izskatījās trausla un bezpalīdzīga, nazis viņas rokās ilgi neturējās, tas ātri izkrita pēc dažiem griezieniem. „Ja viņa man ļautu es viņai iemācītu kā pareizi griezt, tā pieietu no mugurpuses un parādītu.” Viņš nedaudz kautrējās mēģināt ko vairāk pateikt viņai par ikdienišķajām sarunām par darbu un sadzīvi. Augām dienām redzot, ka ikviens cenšas iekarot viņas sirdi, Raimonds beidzot nolēma saņemties un atklāt savas simpātijas pret Daci. Beidzot darbu un nomazgājot nazi, viņš ar acīm meklēja kur ir Dace. Pamanījis, ka Dace ar lielu desas luņķi nozūd aiz kastēm, viņš nolēma sekot viņai. Klusām pielavījies, viņš redzēja, ka Dace uz desas luņķa uzmauc plastmasas maisiņu sakot: „Tas gadījumā, ja nolūztu”. Viņa stingri satvēra desas luņķi un lēnām slidināja biksēs iekšā. Raimondam iepletās acis, viņš pēkšņi iesaucās: „Dace, nevajag!!” un piegāja ātri klāt pie viņas izraujo desas luņķi no rokām. „Dace nosarkusi stāvēja, bet Raimonds turpināja: „Kam tev to vajag darīt, ja vari dabūt manu šņicelīli kad vien gribi?”, viņš gandrīz piebāžot desas luņķi viņai pie sejas sacīja. „Tu man ļoti simpatizē, es tevi lološu un būšu tev uzticīgs”. Viņa kratīja galvu un sacīja: „Nē, nē es nevaru”. „Vari un varam”, Raimis satvēra viņu un piespieda pie kastēm. „Es mīlu Valdi no kautuves”, viņa beidzot izdvesa. Raimondam tas bija kā trieciens pa pautiem, viņš atslāba un desas luņķis izkrita no rokām. Dace izrāvās no viņa tvēriena un aizskrēja.
Raimis kļuva pavisam bēdīgs, viņam vajadzēja nomierināt nervus, viņa mīla bija zudusi un cerību vairs nebija. Viņš aizgāja paņēma tikko nokūpinātu vistas stilbiņu un aizlienot aiz kastes koda kumosu pēc kumosa, tauki pilēja pa visu zodu uz svaigi mazgātās formas nospeķojot to pamatīgi, bet tas Raimondam netraucēja, viņš tos sauca par prieka taukiem. Paēdot, viņš noslaucīja taukaino zodu piedurknē un devās uz kautuvi. Kautuvē bija auksti un tumši. Tālumā krēslainajā gaismā Raimonds redzēja garus, stāvus, kas veikli pārvietojoties trieca nazi cūkai sirdī. Raimis pielavījās tuvāk un aiz stūra stāvot skatījās: „Ei, Valdi, tagad tava kārta!!”, kāds iesaucās. Stalts tēvainis iznāca no ēnas, viņš bija muskuļains ar lielām dūrēm, vismaz virs metru deviņdesmit. „Herkuless!!”, Raimis iesaucās. Valdis piegāja pie liela kuiļa noglauda viņa saraino pakausi un sita ar dūri pa žokli. Kuilis apvēlās gar zemi. „Gatavs”, Valdis noteica rupjā balsī un ar asu kustību trieca nazi cūkai sirdī. Izvilcis to, viņš nolaizīja nazi un uzsmaidot sacīja: „Saldenas, tieši manā gaumē.” Raimim sāka trīcēt kājas iedomājoties, ka ar tādu nāktos cīnīties par Daces sirdi. Pēkšņi pagriezies, Raimonds pamanīja, ka pretējā malā ari Dace stāv un vēro. Viņš kāvēju nemanīt aizgāja līdz Dacei. Raimonds jau gribēja ko teikt, kad uzgrūdās cūka viņam virsū kā televīzijas reklāmā milkas govs un Daces un Raimja rokas sakārās. Raimis satvēra viņa plaukstu un izjuta siltumu, viņš uzsmaidīja un likās, ka cerība atkal uz mīlu parādās. Bet ātri saņēma sitienu no malas pa žokli. Raimonds ievēlās ar plaukstu cūkas sūdos. „Nepieskaries manai meitenei”, atskanēja Herkulesa rupjā balss. Raimonds notrīcēja aiz bailēm, tad viņu pārņēma dusmas. Viņš satvēra plaukstā cūkas sūdus un griezās, lai mestu pret Valdi, bet griežoties, viņš atkal dabūja sitienu pa seju un iekrita atkal sūdos. „Nemaz nemēģini smerdeli.” piecu balss lūzumu īpašnieks atkal sacīja.
Raimis gulēja vēl sūdos desmit minūtes pēc viņu aiziešanas. Pie viņa piegāja kāda cūka un rukšķot ošņājās apkārt. Raimis saraucās un ātri piecēlās. Cūka skatījās uz Raimi ar dziļu skatienu un urkšķēja. Viņš skatījās uz tas sārto šņukuru no kura tecēja glumi puņķi un domāja. Viņa fantāzijas raisījās un dzima ideja. Raimis skatījās uz saviem pirkstiem un lēnām tuvojas cūkai. Viņš maigi iebāza pirkstus cūkas šņukurā kā bērnībā tos mēdza bāzt rozetē. Viņa acis bija aizvērtas un domas, viņam bija tikai par Daci. Iekšā ārā viņš tos slidināja šņukurā, kad beidzot cūka ar lielu urkšķi izspieda ar gaisu tos ārā. Raimis pierāva roku izbijies pie sevis un skatījās uz cūku. Viņam likās, ka tā smaida un tas Raimi sadusmoja. „Ķo smaidi cūka? !!”, Raimonds kliedza. „Bļeģ, ko smaidi tu resnā cūka?” Cūka piegāja Raimondam tuvāk un Raimis atkāpjoties atspiedās pret sienu. Viņš nobijies un dusmīgs taustījās gar sienu. Viņa tulznainās plaukstas sataustīja lielu metāla rungu, viņš to cieši satvēra: „Es tev pēdējo reizi saku, ko smaidi cūka?!!”, Raimonds izkliedza un sita ar rungu cūkai pa pieri, pēc otrā sitiena tā apkrita, bet Raimonds turpināja sist. Viņš izlādēja visu savu šodien sakrāto žulti. Cūka vairs nekustējās. Raimonds paskatījās uz tās ciskas un ieredzēja sarkanu skaitļa marķējumu. „Divdesmit trīs, mans mīļākais skaitlis”. Raimis noglauda ar rādītājpirkstu puņķus zem deguna, atstājot sarkanas ūsiņas no cūku asinīm. Viņš pārmeta rungu pāri plecam un sāka dungot dziesmu, kas skanēja galvā: „Kam man skaistāku dzīvi, ja ir labi tāpat.” un lēnām ejot nozuda kautuvēs ēnā
kā vienmēr
