Lilita piesarkusi steidzās uz tualeti. Viņai pirmo reizi dzīvē atgadījās tas, kas parasti notiek viņas atvases debilo draugu stāstītajos jēlajos jociņos. Proti, pie rakstāmgalda mēģinot nopirsties, Lilita bija piedirsusi bikses.
Nomazgājusi dupsi un uzfrišinājusi meikapu, viņa devās atpakaļ uz savu darba vietu. Šī dāma strādāja par nodokļu inspektoru VID, un, lai arī padsmit nostrādātajos gados bija saņēmusi neskaitāmus formālus paaugstinājumus, reālo algas apmēru tie maz iespaidoja.
Lilita, rūdīta vecmeita un vientuļā māte, kura savas maucīgās meitas un grūtās dzīves dēļ bija pāragri novecojusi, nepavisam nebija slikts cilvēks. „Jums tāds sirdīgs raksturs, jo Venēra Marsā un svari skorpionā,” reiz bija teikusi astroloģe, veca vieda romu izcelsmes sieviņa ar alkohola problēmām. Protams, ka pretīgu izturēšanos pret citiem, tieši tāpat kā jebkuru citu cūcību var izskaidrot ar mistiskām horoskopa zīmēm un nepareizu mēness pozīciju dzimšanas brīdī... Bet patiesi, mūsu stāsta varone nepavisam nebija ļauna. Lai arī cilvēkiem, kas Lilitu tik labi nepazina, likās, ka viņai ir mēnešreizes 24/7, tas bija tikai ārējais apvalks, aiz kura slēpās maigas un silti mīlošas sievietes sirds.
Lai arī kā nebūtu, šobrīd Lilitai lielākas raizes par tikko iztīrītajām biksēm radīja cita problēma. Proti, viņas atvase, meita Marija, kuru Lilita bija audzinājusi stingri katoliciskā garā līdz pat pilngadības sasniegšanai, kad svilpaste parādīja mammai garu degunu un no mazpilsētas aizšmauca uz Rīgu, šobrīd darīja ko pilnīgi neiedomājamu. Proti, pinās ar veseliem diviem vīriešiem vienlaicīgi. Lilitai ļoti riebās pirmais no viņiem, sociopātisks narkomāns ar bipolāriem traucējumiem vārdā Andrejs, bet viņš tomēr likās nedaudz sakarīgāks par otro kandidātu – Eduardu, hipiju – atturībnieku, kurš veltīja savu dzīvi puķu apjūsmošanai, kokles spēlēšanai un nestrādājošu robotu būvēšanai. Diemžēl par šīm nodarbēm neviens normāls cilvēks algu nemaksāja, savukārt nenormāliem, kuri varbūt būtu gatavi to darīt, naudas, kā likums, nav. Lai arī Andrejam bija savi trūkumi, viņš vismaz strādāja siltā vietiņā kādā ofisā un spēja uzturēt sevi un draudzeni...
„Pis tevi zirgs,” bezspēcīgā niknumā pie sevis nolamājās Lilita. Iepriekšējā vakarā viņa bija Andreju telefoniski lamājusi par sliktu izturēšanos pret viņas meitiņu un draudējusi, ka jau no paša rīta būs klāt ar izsitējiem, kas viņu pārmācīs un aizvedīs Mariju uz klosteri, lai arī labi zināja, ka viņai īsti nav naudas pat autobusa biļetei no saviem pāķiem uz galvaspilsētu, nemaz nerunājot par šnabi, kas būtu jāuzsauc brigādei – vietējiem sētsmalas alkašiem. Protams, ka Andrejs bija tikai pasmējies par sieviņas draudiem un ironiski piedāvājis uzcienāt ar kafiju un kūciņām, kad atbrauks. Patiesībā jau Andrejs neko sliktu nebija izdarījis, tikai drusku sarājis savu mīļoto par netīru māju un neizmazgātām drēbēm, no kā Marija uztaisīja skandālu un pasūdzējās mātei.
Tā, pie sevis pukojoties, pagāja Lilitas darba diena. Kad pulkstenis nosita piekto stundu, viņa uzvilka mēteli un devās mājup, pa ceļam iegājusi veikalā un par 99 centiem nopirkusi sev mazu dzīves prieciņu – pudeli dzirkstošā vīna „Afrodīte”. Šis dzēriens Lilitai ļoti gāja pie sirds, jo lika viņai pašai justies kā dzirlas nosaukumā minētajai dievietei.
Mājās nonākusi, Lilita pielēja vannu ar ūdeni un atkorķēja šampanieša pudeli. Lilitai šādos brīžos patika fantazēt, ka viņa ir kāda dīva, vai kas tamlīdzīgs. Viņa pāris filmās bija redzējusi, kā bagātas dāmas mērcējas šampanieša vannās, un savā fantāzijā tagad iztēlojās sevi viņu vietā.
Tomēr siltā vanna un dzirkstošais vīns darīja savu, un pēkšņā dusmu uzplūdā Lilitai ienāca prātā piezvanīt Andrejam. Aiz sašutuma viņa pusminūti nebija spējīga runāt, jo nekauņa pacēla klausuli ar tekstu „jā, sievasmāt?” Izgāzusi verbālu samazgu spaini Andrejam uz galvas, viņa kļuva vēl niknāka, jo nelietis tikai ķiķināja. „Zini, tantuk, tavi teksti izklausās kā izvilkti no vālodzes pīzdas,” Andrejs noteica un nolika klausuli. Lilita dusmās vārījās. Viņa zibens ātrumā izleca no vannas, un, tikai halātā tērpusies, izskrēja uz ielas.
Lai arī sākotnējais plāns bija skriet un stopēt kādu mašīnu, lai aizbrauktu uz Rīgu un ar mīklasrulli izrullētu Andreju, nonākot pie veikala, Lilita pārdomāja un nopirka vēl vienu pudeli „Afrodītes”. Vēlāk vakarā viņa noturēja divarpus stundas ilgu telefonisku monologu savai meitai. Jēgu tas nedeva, bet lika justies morāli labāk... „Ehh, grūts, grūts...” nopūtās Lilita un devās pie miera.
Labi raksti Tev, prieks lasīt, vismaz var izsmieties! 
