Es sevi pievīlu, jo neuzrakstīju šito daļu vakar, ārprāc. Aj, nu ko tur vairāk. Kas bija - bija. Jāpārdzīvo.
Ja nu kādam ir arī kāda interese šijos, tad šeit iepriekšējās daļas.
Kāpēc man tā neiet? - 23. daļa17
262
0
Izkratīju visu savu sirdi, pārvēršot tos dziesmu vārdos. Tā vien likās, ka šī dziesma varētu pacelt manu grupu augstākā līmenī. Tajā pašā laikā, skolotājs stāstīja par ķīmiskām izmaiņām. Lekcijas beigās viņš paņēma manu lapiņu, kur visu pierakstīju, un aizdedzināja. Tādā veidā demonstrējot ķīmiskās izmaiņas. Paldies, skolotāj, par iemācīto vielu.
Pamodos ar tādu jocīgu sajūtu, ka kut debesu zvani (jeb pauti). Kādu laiciņu pakaifoju, tad nu izlēmu paskatīties, kas tur strādā. Izskatās, ka man gultā ir tarakāni.
Bija jāizmanto labierīcības, neiešu jau strīdēties ar savu urīnpūsli. Tad nu darot to padarīšanu, redzēju biti, kas lidinājās. Nodomāju, ka būtu laba ideja viņai trāpīt. Bite nodomāja, ka būtu laba ideja man iedzelt. Jā, jā, tu zini kur.
Mans 70 gadus vecais kolēģis uzrakstīja zīmīti, kur bija rakstīts, ka viņš grib mani turēt rokās, katru nakti. Man ir tikai 21, eu.
Izrādīju vienam pārītim māju. Viņi bija diez ko ieinteresēti, līdz ko es rādīju tualeti. Tur pavērās skats ar kaimiņu. Pliku. Matainu. Smaidot un mājot ar roku. Liek kluci uz poda.
Baigi sastrīdējos ar mammu. Aizcirtu durvis un ieslēdzos savā istabā. Uzliku skaļu mūziku, lai nebūtu viņā jāklausās. Pēc tam viņa sāka bļaut uz mani feisbūkā. Es izgāju no feisbuka. Tad viņa bļāvi uz manu Yahoo. Eh, nolāpītā tehnoloģija.
Sasitu savu mašīnu, mēģinot atbildēt uz mammas telefona zvanu. Pēc avārijas, es pacēlu un dusmīgi uzbļāvu: "KAS IR?!", viņas atbildēja ar: "Nē, nekas. Man vienkārši bija tāda slikta iekšējā sajūta, tad vienkārši izdomāju piezvanīt un pārliecināties, ka tev viss kārtībā."
Strādāju milzīgā lielveikalā. Beidzās darbs, gāju uz tik pat milzīgu stāvvietu. Nekur nevarēju atrast savu mašīnu, tāpēc sastresojos un pasaucu apsargu. Visu laiku raudāju, kad viņš mani veda pa stāvvietu. Pēc pusstundas atcerējos, ka draugs mani šorīt atveda.
Mans priekšnieks man nosūtīja e-pastu, kur tēma bija "Steidzami". Taču nekas vairāk arī nebija rakstīts. Tukša vēstule. Es aizsūtīju atpakaļ "Tu šauj pa tukšo, Pīter." Tieši, kad nosūtīju, atcerējos, ka viņa sieva, piedzērusies teica, ka viņam nevar būt sīkie, jo nav auglīga sperma.
Mans vīrs izglāba meitas kaķīti, kurš bija uzlīdis kokā. Pēc tam, meitiņa viņam 1 stundu aplaudēja un sauca viņu par varoni. Es 2:00 pa nakti pamodos no kaķa ņaudēšanas. Viņš bija uzlīdis tajā pašā kokā. Tumsā, tikko pamodināta, pusceļā, kad nocēlu kaķi tiku apdāvināta ar tā kaksi. Mani neviens nesauc par varoni.
Tev patiks šie raksti
