Kāpēc man tā neiet? - 18. daļa11

Biju pastaigāties ar labāko draugu. Pēdējā laikā saņēmu vairākus zvanus un īsziņas no dažādiem nepazīstamiem numuriem, tad jokojot pateicu: "Tāda sajūta, ka kāds būtu uzrakstījis manu numuru uz tualetes sienas." Tad nu viņš atbildēja: "Piedod, man nebija ne mazākās jausmas, ka tiešām kāds zvana uz viņiem."

Bija mana kāzu diena. Es nevarēju atrast savu kāzu kleitu, kura, starp citu, bija ļoti vērtīga. Pēc 2 stundu panikas un haosa, es atradu to baseinā, sasmērētu ar sarkanu krāsu. Jā, vēl bija zīmīte "Šodien bija jābūt MANĀM kāzām, kuce."

Beidzot biju uzrakstījis eseju, kuru taisīju 3 stundas. Biju nogarlaikojies, tāpēc uzliku virsrakstu "Debīlā eseja - debīlai skolotājai". Kad gribēju izprintēt, pamanīju, ka krāsa beigusies. Nosūtīju pa e-pastu. Nosaukumu nenomainīju.

Izdomāju, ka būtu jautri nogriezt draugam žurkasti. Viņš domāja, ka būtu jautri izmest ķieģeli cauri manas mašīnas vējstiklam.

Es beidzot noliku matemātikas testu. Gāju mājās super-priecīga, lai pateiktu mammai. Pārnācu un kliedzu: "Mammu! Uzmini, nu!" Viņa atbildēja: "Beidzot tev ir puisis?!!?!"

Saņēmu zvanu no nepazīstama numura. Runāja kaut kāds čalītis, kuram ir saraustīta valoda. Par cik nebiju pašā labākajā omā, tad sāku viņu attēlot. Pēc tam sapratu, ka tas bija menedžers no veikala, kurā gribēju dabūt darbu. Jā, viņš gribēja, lai atnāku uz pārrunām.

Brokastoju ar mammu un viņas puisi. Viņš apsēdās man pretī un samērā uzkrītoši skatījās uz manām krūtīm. Pēc kāda laika viņš teica: "Oho, tu esi paaugusies!" Es paskatījos uz viņu. Viņš man piemiedza ar aci.

Pārdevu vienam čalim alu. Pēc tam viņš prasīja, vai varu satikt menedžeri, jo esot 19 gadīgs policistu aizsegs. Mani ceļu gali saļima, pēc refleksa. Sāku krist panikā. Pēc tam, kad viņš parādīja īsto seju, kas ir - mute gandrīz bez zobiem, pliks pauris un apmēram 50 gadi. Acīmredzot, viņš nebija policists, bet tāpat nosauca mani par lētticīgu idiotu.