Kad Ojārs kāpa pa kāpnēm un jau kabatā meklēja dzīvokļa atslēgas, viņš uzskrēja virsū seksīgajai piektā stāva kaimiņienei, Anitai. Ojāram vienmēr redzot viņas pilnīgās izspiedušās krūtis ir bijusi vēlme viņu izslaukt un viņas pienu pieliet klāt brokastu pārslām. „Nu tad varēsi izpalīdzēt?”, Anita jautāja. „Kas, ko?”, Ojārs neizpratnē pārvaicāja, jo viņa skaties un domas bija iegrimušas uz viņas krūtīm. „Man pēc stundas atvedīs grāmatu skapi vai varēsi palīdzēt to uznest?.” Ojārs bez vilcināšanās piekrita izpalīdzēt. „Tu nu gan esi jauks puisis, kā es tev varēšu atlīdzināt par to?” „Nu kā zināms ir trīs maksāšanas veidi- naudā, graudā un baudā. Naudu no Jums es neņemšu un graudus es neēdu...”, Ojārs smaidīdams, nedaudz kautrīgi sacīja. Kaimiņiene kārdinoši uz viņu pasmaidīja un piemiedza ar aci. Ojārs, ieejot dzīvoklī atspiedās pret durvīm un ar sapņainu skatienu noslīdēja pa tām sēdus, beidzot, viņš bija cerību pilns, ka varēs „iestumt savu skapi, viņas dzīvoklī.”
Skapis bija liels, ozolkoka ar stikla durvīm un diezgan smags, jo Anita paspēja jau vienu skapja plauktu piepildīt ar Raiņa kopotajiem rakstiem. Viņa bija sarunājusi, kā otru nesēju sētnieku Leonīdu. Nesot skapi, Ojārs ievēroja, ka sviedru lāses no Leonīda rētainās pieres intensīvi pil uz skapja un viņa ar artrītu bagātās rokas trīc kā epileptiķim. Ar grūtībām skapis tika uznests uz trešo stāvu, kad pēkšņi Leonīds izlaida to no savām rokām un nokliedzās „Bļe krampis.”. Viss smagums vēlās Ojāram rokās kā rezultātā tika sastiepta mugura. Ojārs aiz sāpēm zobus sakodis skatījās uz Leonīdu un izmisīgi teica: „Leonīd, palīdzi, lūdzu, palīdzi. ” Bet Leonīds tik stāvēja un skatījās. Ojāram nekas cits neatlika, kā atlaist vaļā un pamukt malā, lai skapis neuzslīd virsū. Skapis noslīdēja pa stāvajām trepēm un atsitās pret sienu, durvju stikls izbira un skapis izjuka. Leonīds tūlīt metās bēgt, bet aizķēries aiz skapja, viņš ar zobiem ielidoja pret trepju margām, tā, ka zobi nolidoja līdz pirmajam stāvām. Anita sāka dusmās brēkt: „Jūs nolādēties nīkuļi, par šo jūs man vēl samaksāsiet, jūs vispār ziniet cik man šis izmaksāja?”. Ojārs ar salīkušu muguru mēģināja lēnām doties prom, bet kaimiņiene pieskrēja pie viņa un sita ar roku pa viņa sāpošo muguru, „Es tevi noslānīšu zilu melnu, tu lempi.” Ojārs beidzot tika iekšā savā dzīvoklī un ātri ieslēdzās, viņš skatījās pa durvju actiņu uz kaimiņieni un kliedza: „Es tevi izdrāzīšu tu mauka!!”, viņš aiz sāpēm saķēra muguru un turpināja, „Bet ne tagad, bet ne tagad...”
Pēc šī incidenta Ojāram nepārtraukti sāpēja mugura, lai kādā pozā, viņš atrastos. Viņš mugurā sāpes sajuta stāvot, ejot, guļot un pat diršot. Lai mugura mazāk sāpētu, Ojārs sāka dirst stāvus, bet tas bija netīrs process, jo dažreiz tika nosmērētas kājas spalvas. Ojārs ar aizrautību vēroja kosmo diska reklāmas, viņš vienmēr tad iztēlojās, ka uzlicis kosmo disku mugura vairs nesāp un ar salīkušu muguru laimīgs dārzā ravē bietes. Viņš bija diezgan neveikls puisis un bieži smērējot sviestmaizi, tā viņam izkrita no rokām, tā kā liecoties pēc tās viņš sajuta asas spēcīgas sāpes, viņš atstāja to uz grīdas. Kad pēc nedēļas ieejot virtuvē, viņš atskārta, ka visa grīda ir ar sviestmaizēm un gandrīz nav kur kāju likt, viņš saprata, ka kaut kas jādara muguras labā. Ojārs pierakstījās pie fizioterapeita.
Atnākot pie fizioterapeita, Ojārs skatījās uz jau notiekošo nodarbību. Tur nebija neviens jaunāks par piecdesmit gadiem. „Bļe es jūtos kā muzejā”, Ojārs nodomāja lūkojoties uz vecajiem kraķiem. Viņi vingrojot izdvesa dīvainus vaidus un viņu kauli krakšķēja nedabīgi, likās, kā tūlīt lūzis. Gaisā valdīja renesanses sviedru smaka. Pie Ojāra piegāja, kāda dūšīga ar krupja acīm fizioterapeite. Varēja redzēt, ka jaunībā viņa bijusi glītāka, bet šī visa slimnīcas aura ir aplipusi ap viņu, kā tāds neglīts kaļķis, pat ar Cif un drāšu birsti to nevarētu noberzt. „Nākat pie manis uz manu kabinetu, Jūs vingrosiet pie manis individuāli.”, Krupjace laipni sacīja. Ievedusi Ojāru savā kabinetā, viņa noklāja uz grīdas paklāju un lika nogulties Ojāram uz tā. Pati apsēdās uz krēsla, tā ka tas uz lūzuma robežas nokrakšķ, atvērusi savu melnos ādas vākos grāmatu lika Ojāram izpildīt vingrinājumus.
Trešajā nodarbībā Ojāram jau sāka palikt neērti, viņš ievēroja, ka Krupjace uz viņu visu laiku dedzīgi skatās un ar savām krupja acīm domās, viņu lēnām izģērbj, ieziež ar zemesriekstu sviestu un rūpīgi nolaiza. Vingrinājumu pozas un kustības sāka palikt ar vien pikantākas, ka dažreiz likās, ka viņš drāž neredzamu sievieti. „Jā labi, vairāk ar gurniem, augstāk, mazliet ātrāk, vēl desmit reizītes.”, Krupjace, komandēja Ojāru. Ojārs, lai nelūkotos uz viņu, raudzījās grieztos uz elektrisko lampu, kas ik pa laikam raustījās vingrinājuma ritmā. Viņš pēkšņi pagrieza pret viņu galvu un ievēroja, ka viņa ar aizvērtām acīm, labsajūtā atliekusi galvu atpakaļ, saka viņam norādījumus. „Bļe tā mauka mani domās drāž.” Ojārs viebjoties nodomāja un uzreiz visu ķermeni pārņēma zosāda, iedomājoties, ko viņa iztēlojas. „Vai man tiešām šie vingrinājumi palīdzēs?”, Ojārs iesaucās, lai pārtrauktu Krupjaces iztēli. „Nu, protams, ka palīdzēs, tikai turpini, bet tik nedaudz ātrāk”, Krupjace smaidot sacīdama viegli elsa. Ojārs negribīgi turpināja, kad mugura nokrakšķēja un viņš sāka sajust sāpes, ka nevarēja vairs piecelties. Krupjace piecēlās, lēnām noģērba savu balto medmāsas halātu, izņēma no ādas vākiem grāmatu. Ojāram acis iepletās, ka ieraudzīja, ka uz tās ar lieliem burtiem rakstīts „KAMA SUTRA”. Viņa smaidīdama skatījās uz Ojāru un sacīja: „Tagad izmēģināsim kopīgi sešdesmit devīto un uzreiz tev labāk paliks.” Ojārs sāpēs sarauca seju un nodomāja: „Bļe, būtu labāk kā Leonīds tik zobus izsitis.”
tas Ojārs ar-estēts,bļe...ar fizioterapeitēm neielaižas..
