Čaviņas visiem spokiem un spocēniem, te atkal es ar anekdotēm!
1) Skolotājs soda skolnieku,
kurš stundas laikā spēlē kārtis.
Pēc stundas viņš jautā skolniekam:
– Tu zini, kāpēc es tevi sodīju?
Skolnieks:
– Zinu. Es nelaikā izspēlēju dāmu.
2) Nesen es iemācījos
vēl vienu dzīves gudrību:
apģērbu vēlams pirkt tādā krāsā,
kāds ir kaķa kažoks.
3) Jānītis stāsta draugam:
«Reiz naktī streipuļoju pa ielu, nepamanīju,
ka kanalizācijas akai noņemts vāks,
un iegāzos tieši mēslos.»
«Dziļi?»
«Līdz potītēm.»
«Nav tik traki.»
«Varbūt arī nebūtu traki,
bet es iegāzos ar galvu uz leju.»
4) Visgarākie ceļojumi sākas ar vārdiem
– Es zinu īsāko ceļu.
5) Ja tā padomā,
kādas briesmas rada sieviete pie stūres!
Vakar redzēju,
kā sieviete blakus joslā ar ātrumu 80km/h
vienlaicīgi krāsojās un ķemmējās,
skatoties aizmugurējā skata spogulītī.
Kad es to ieraudzīju,
man pat skuveklis kafijā iekrita…
6) Sieva vīram:
man tev ir divas ziņas,
laba un slikta!
Vīrs:
Sāc ar labo!
Sieva:
Gaisa spilveni nostrādāja!
7) Ceļu policists strostē vadītāju:
– Nu kā tad tā?
Pārsniedzāt pieļaujamo ātrumu divkārt,
neatļauti pārkārtojāties!
Es vēl saprotu “Mercedess”
– Bet jūs! Jūs! Tramvaja vadītājs!!!
8) Traktorists Pēteris
iesēdās bentlijā un
nomira no komforta.
9) Autobusā sēž glīta meitene un
maigi glāsta uz viņas ceļiem gulošu kaķēnu.
Iepretim sēdošs jauneklis nolemj dot privātu mājienu:
Ak, cik ļoti es tagad vēlētos būt šā kaķēna vietā.
Meitene:
Diez vai – vedu pie veterinārārsta kastrēt.
10) – Dārgā, cik mums ir bērnu?
– Divi.
– Tad kāpēc istabā ir seši?
– Pie mūsu bērniem ciemos atnākuši draugi.
– Bet kā tad es zināšu, kuri ir mūsējie?
– Es mūsējos iezīmēju. Tie, kuriem uz noskūtajām galvām uzzīmēts sarkans krusts, nav mūsējie!
Atvainojos, ka tik maz...Ceru, ka patika, un atceraties, ka par šī raksta ieteikšanu soc. tīklos jūs saņemat 10 cepumus! Arlabvakaru!
