Jociņi0

Notiek operācija. Ķirurgs asistentam:
– skalpeli
– tamponu
– aizspiedni
– spirtu
– tamponu
– skalpeli
– spirtu
– skalpeli
– spirtu
– spirtu visiem. pieminēsim aizgājušo.



Sieviete aiziet pie ārsta.
Tas liek viņai izgērbties.
Sieviete to arī izdara, bet ārkārtīgi kaunās par savām izplūdušajām formām.
– Dakter, es zinu, ka man jānomet liekais svars, es izskatos pēc resnas govs…
– Nu beidziet, nav nemaz tik šausmīgi. Jums ir pat visai simpātiska figūra.
– Vai tiešām dakter Jūs tā domājat?
– Protams. Un tagad atveriet muti un sakiet “M-ū-ū-ū”




- Dakter, pēc operācijas es varēšu dejot baletā?
– Jā, protams
– Vai tiešām ?
– Ticiet man, es šādas operācijas veicu jau 20 gadus, varu Jums to
garantēt.
– Oho, nekad neesmu dejojis baletā, bet tagad beidzot varēšu.




Nopirka zaķītis kasti šņabja un noslēpa krūmos,
pieliekot spilgtu izkārtni:
“Šņabja nau”
To visu redzēja mazais adatainis,
kas paņēma to kasti un atstāja zīmi:
“Ezītis nau ņēmis”



Ārā nakts, peļķē atspīd mēness.
Pa ceļu streipuļo dzērājs, te netīšām paslīd kāja un viņš iekrīt peļķē.
It kā grib celties, bet tomēr paliek sēžot.
Garām iet policists un jautā:
“Kapēc sēdi peļķē?”
Dzērājs:
“Kādā peļķē? Neredzi uz mēness sēžu.”
Policists:
“Nu sēdi, sēdi. Tūlīt lunahods atbrauks.”





Uzņemšanas komisijā. Ienāk pirmais kandidāts. Viņam jautā:
– Cik ir 2×2 ?
– 3
– Nepareizi
– Nu tad 7
– Nepareizi
– Tātad 9
– Atkal nepareizi. Bet jūs protat meklēt dažadas pieejas, esat elastīgs domāšanā – uzņemts.
Ienāk nākošais.
– Cik ir 4×4?
– 5
– Nepareizi
– 5
– Nepareizi, padomājiet vēl.
– 5
– Nepareizi. Bet jūs mākat pastāvēt par savu viedokli, esat ļoti noteikts. Pieņemts!
Nāk nākošais.
– Cik ir 2×2?
– 4
– Pareizi. Bet, diemžēl, vietu vairāk nav.




Krogā ienāk vīriņš un pasūta simt gramu konjaka.
Bārmenis ielej, pasniedz,
bet vīriņš izvelk menzūriņu un iesaucas:
– Kontrolpirkums!
Jūs man esat ielējis tikai 75 gramus,
maksājiet sodu – desmit latu!
Nākamajā vakarā ierodas tas pats vīriņš,
pasūta simtiņu, pārbauda
– atkal jāmaksā sods.
Trešajā vakarā vīriņš atkal pasūta simtu,
pārbauda, bet tad jautā bārmenim:
– Paklau, tu taču mani jau pazīsti!
Kāpēc tad tu katru vakaru spītīgi lej mazāk un maksā sodu?
– Nu zini, man ir vieglāk to ceineri samaksāt
nekā visādu kretīnu dēļ acumēru maitāt!




Sēž aukstā ziemas rītā uz ezera bļitkotājs
(saukts arī par žibulētāju).
Viss kā nākas – kaste zem dibena,
milzīgs kažoks, dūraiņi…
Blakus uz ledus mētājas ausaine
(tautas valodā – pižiks).
Viena auss no aukstuma kļuvusi balta,
otra – zila.
Garām ejošais kolēģis
pamana šādu skatu un jautā:
– Tu ko, pilnīgi apsaldējies.
Uzvelc taču cepuri!
– Aha, tūlīt! Vakar biju uzvilcis
– tepat blakussēdošais šņabi piedāvāja,
a es nesadzirdēju.




Zaķis bēg no vilka.
Kā gadās kā ne vilks iekrīt vilku bedrē.
Zaķis nostājas pie vilku bedres malas un nu lamā vilku pēdīgajiem vārdiem. To padarījis zaķis dodas prom.
Pusceļā tas atceras, ka aizmirsis vēl uzspļaut vilkam un dodas atpakaļ.
Nonācis pie vilku bedres malas tas paklūp un iekrīt pie vilka bedrē.
Pārbijies tas saka vilkam:
“Tu man, draugs, neticēsi, bet es atnācu Tev atvainoties.”




Čukča nāk no veiksmīgām medībām (lielu briedi nogāzis), stumj šo dzīvnieku pa priekšu un dudina pie sevis:
– es eju, es eju pa tundru, un jurta man tuvāk nāk…
Pretī nāk ģeologs, novērtē nomocīto čukču un viņa medījumu, saka:
– Klau, čukča, ja tu briedi nevis stumtu, bet vilktu, tev būtu daudz vieglāk.
“Krievu ģeologs – gudrs ģeologs”, nopurpina čukča un ķeras briedim pie ragiem. Velk viņš briedi un dzied jau skaļāk:
– es eju pa tundru, man vieglāk jau iet, tik jurta aizvien tālāk man
paliek…