Īsais stāstiņš. #11

Sveiki spocēni! Šoreiz būs īss stāstiņš, kas iespējams iederēsies šajā vakarā!





-Es jau tev varu visu paskaidrot, bet tas neko nemainīs! Tava attieksme pret mani ir vienkārši drausmīga! Kā tu izturies pret manu ķermeni?-Lusinda bija sašutusi.

-Es nevaru tā vienkārši ņemt un pārtraukt! Man nevajag nekādu skaidrošanu, instinkti ir spēcīgāki par loģiku.-Stefans skatījās Lusindā bēdīgām acīm.

Viņi apsēdās viens otram blakus un tad Stefans uzlika roku Lusindai uz pleciem. Lusinda roku nokratīja no sevis.

-Man nevajag, lai tu man izrādītu nekam nederīgu uzmanību, es tāpat zinu, ka vakar tu biji pie Dollijas!- Lusinda aizgāja.

-Pfff, kam man vajag Lusindu, iešu pie Dollijas.-Stefans slaidā lēcienā pārlēca sētu un skrēja pie Dollijas, kas nebija nekur manāma. Stefans iegāja mājā, bet Dollija nebija. Tad Stefans ieraudzīja briesmīgu skatu, blakus Dollijai sēdēja cits. Stefans iesmilstējās un aizgāja atpakaļ pie Lusindas, bet arī Lusindai blakus bija cits.

Stāsta morāle: Daba tukšumu nemīl.