Viesnīcā ČBPS jeb Četras Baltas Polstera Sienas. Pagaidām ir tīri tā nekas. Baro trīs reizes dienā un vel par brīvu. Kur vel labāka dzīve. Tikai nepatīk dzert tās sasodītās ripiņas ko dod māsiņa. Var satikt gan jaunus, gan vecus dīvainus cilvēkus. Tātad esmu viesnīcā jau trešo dienu. Vismaz man tā liekas, jo no māsiņas dotajām ripiņām laiks galīgi velkas. Pats arī knapi velkos, kājas kā zuži nārsta laikā. Vakar guļot gultā paskatijos uz griestiem, ieraudziju baltas pelītes, kas dikti labi turējās pie griestiem, un smuki skraidija ar muguriņām uz leju. Viņas vērojot kļuva interesanti, pat no istabas neiznācu laukā, jo vakarā bija jāredz futbola fināls. Ar māsiņas iedoto ripiņu palīdzību, varēju noskatīties līdz galam. Šorīt sapratu, ka māsiņas dotās ripas nav labas. Gļuki man no tām metas, grib mani galīgi pa traku pataisīt. Nekā nebūs! Centos protestēt ar stipriem argumentiem, uzlejot māsiņai zupu uz galvas. Un metot viņai ar zupas bļodu. Viņa bija diezgan aša, ka ar zobiem verēja noķert bļodu. Un ar lamu vārdiem. Nesanāca! Dabūju ar zupas kausu pa muti. Māsiņa Zinaīda solija atstāt mani bez paikas. Un pasaukt divus tēvaiņus, kas mani izmīcīs kā pīrāgu mīklu, un sasies tādā dīvainā kreklā ar garām rokām. Visu varētu paciest, bet bez paikas nu nekā. Būtu četredesmit gadus jaunāks tad viņi velnu redzētu. Tagad jāmēģina. Izlikos ka apēdu ripiņu. Pēc tam to paglabāju zem matrača. Nekas, es viņai vel parādīšu un atriebšos. Tā Zinaīda ir velna māsa Ragana, vai pats velna izdzimums.
Tev patiks šie raksti
+
