Attiecības = sarežģītas 50+88

Kopā ar draudzeni sakurījāmies zāli un nolēmām paniekoties. Bijām jau tikuši pusē,kad sapratu,ka ir pazudis prezis,tāpēc sāku meklēt to gan VIŅĀ IEKŠĀ,gan arī apkārtnē. Pēc piecām minūtēm sapratām,ka mums nemaz tāds nebija,kad sākām.

Kādu vakaru kopā ar draudzeni nolēmām paniekoties uz viņas dīvāna. Pabeidzām to darīt un pēc tam kaili gulējām uz dīvāna,bet tā kā palika vēss,apsedzāmies ar sedziņu. Piepeši istabā ieskrēja viņas mamma un apsēdās mums blakus. Man nebija ne jausmas,ko darīt. Viņa tikai runāja par kaut kādām brīvdienām,ko pavadīs atpūšoties un vāca apkārt esošos netīrumus. Viņa pagriezās pret mums un pateica "Nu nav jau tik auksts,es aiznesīšu sedziņu atpakaļ uz dzīvojamo istabu", un norāva to no mums nost. Tālāko jūs paši varat iedomāties. Haoss,lēkājošs dindulis,kliedzieni,atkal haoss,mjā... Vissliktākais ir tas,ka vakara atlikusī daļa pagāja tā,ka man vajadzēja pastāstīt,cik sen mēs jau to darām,un vai katru reizi ir līdzi aizsardzība.

Es mācos 11.klasē,un mana tagadējā draudzene iet augstskolā. Ū,tieši tāpēc man vienmēr ir apbrīnojams sekss. Vienu dienu pa telefonu pierunāju viņu,ka mēs varētu uztaisīt savu porņiku. Tā kā man pašam nav kamera,es nolēmu aizņemties savu vecāku kameru,viņi tāpat to īsti neizmanto. Pēc tam,kad viss nerātnais bija uzfilmēts,es to kameru paslēpu savā ģitāras somā zem gultas. Pēc trīs nedēļām uz skolu piezvanīja mana māte,viņa bija histērijā,viņa bļāva,ka ir atradusi kameru,un es esmu necilvēks un apgānu viņas māju ar tādām lietām. Līdz šai dienai mana māte vēl nevar man paskatīties acīs,bet,kad mana meitene prasīja,ko izdarīju ar video,teicu,ka to izdzēsu,lai neviens to neredzētu. Tagad mana māte vairāk ar mani nerunā un arī nenāk manā istabā,lai kaut ko izdarītu,tāpēc tas man dod vairāk iespējas brīnišķīgam seksam,yay! :D

Es tikko aizsūtīju savam puisim savu kailfoto,jo mēs nebijām ilgi tikušies. Viss,ko viņš varēja atbildēt,bija "Phe,tā ir izplūdusi un pārāk samākslota." BAIGI FORŠI....

Vidusskolā biju totāli ieķēries vienā meitenē. Es vienmēr pavadīju laiku kopā ar viņu,cik nu vien varēju. Kādu dienu bioloģijas stundā es uzsāku vienkāršu sarunu ar viņu. Piepeši pašā sarunas vidū iejaucās iekšā viņas blakussēdētāja un iesaucās "Ak,Dievs,varbūt beidzot uzaicini viņu uz randiņu?" Tad viņa sāka attēlot mani "Čau,vai vēlies kādreiz aiziet kaut kur?" un tad attēloja manu simpātiju "Ak,beidzot to sagaidīju! Protams!" Iedomājies,kā es tobrīd jutos... Pagāja kāda minūte un es,nezinādams,ko daru,pavaicāju "Ēm,nu,hmm,tātad,nevēlies kādreiz kaut kur aiziet?" Mani pasūtīja tik smagi,ka es biju tik ļoti apkaunots,ka pat Džastina Bībera buča neliktos tik traģiska. Mēnesis pagājis,bet nekas vēl nav mainījies. Es viņu vēl joprojām mīlu,bet viņa mani sūta .....

Pāris dienas jau runājos skolā ar kādu meiteni un nolēmu lielajā tusā šovakar viņu nokoļīt pavisam. Ballīte sākas,ir labi,un piepeši visi nolemj pa pālim kopā nopeldēties. Pēc pāris minūtēm viņa piepeld man klāt,apliek kājas ap ķermeni un es sāku viņai taisīt fingerīti,kamēr apkārt visi peldās. Ideāli,ne? Vēlāk tajā pašā ballītē mēs atrodam brīvu guļamistabu,ielecam gultā,sākam skūpstīties,es jau virzu roku viņas biksītēs,kad piepeši viņa mani apstādina,pasaka,ka "es negribu neko sasteigt" un aiziet projām. Ēm,nu labi...

Pagājušajā vasarā devos pārgājienā ar pāris draugiem. Kad atgriezos,mana meitene man pavaicāja kā man gāja. Atceroties filmu "Es zinu,ko Tu izdarīji pagājušajā vasarā,"es pateicu,ka mēs nejauši notriecām bezpajumtnieku un tāpēc mums nācās no viņa atbrīvoties. Viņa man noticēja.

Vienu dienu mēs ar draudzeni niekojāmies viņas istabā,kad piepeši viņa nolēma uzlikt mūziku no sava ipoda,lai viņas vecāki neko nedzirdētu. Mēs atkal sākām to darīt,kad piepeši sāka skanēt Zvēru Pavēlnieka dziesma "Dzīves aplis." Mjā,pēc šīs dziesmas pazuda vēlme to darīt,jo man nebija prezervatīvs,un es negribēju izaicināt likteni :D