1.- Dārgā, cik mums ir bērnu?
- Divi.
- Tad kāpēc istabā ir seši?
- Pie mūsu bērniem ciemos atnākuši draugi.
- Bet kā tad es zināšu, kuri ir mūsējie?
- Es mūsējos iezīmēju. Tie, kuriem uz noskūtajām galvām uzzīmēts sarkans krusts, nav mūsējie!
2.Satiekas divi draugi.
- Man dēls piedzima!
- Apsveicu! Kā tad nosaucāt?
- Ilgi domājām, beigās atšķīrām grāmatu ar vārdiem un vienkārši iebikstījām ar pirkstu.
- Un, kādu tad vārdu izvēlējāties?
- Ļoti rets vārds – "Tirāža 5000 eksemplāru"!
3.Skolā ieradies fotogrāfs. Skolotāja kārtodama bērnus skaistās rindiņās stāsta:
"Nu padomājiet, cik tas būs jauki. Pēc divdesmit gadiem jūs skatīsieties šo bildi un domāsiet: Lūk Pēterītis, viņš tagad ir pazīstams ķirurgs. Lūk Maijiņa, viņa ir aktrise..."
Jānītis piemetina:
"... jā, lūk skolotāja Krūmiņa, sen jau nomirusi."
4.Divi veči sarunājas:
-Klau, banānu ēdīsi?
-Nē.
-Dīvaini, tu esi tāds mērkaķis un negribi banānu!
5.- Mans vīrs katru vakaru, posdamies iet uz krogu, met monētu. Ja krīt ģerbonis, tad viņš iet.
- Bet ja krīt cipars?
- Tad viņš met vēlreiz.
6.Dialogs uz robežas:
- Un kas ir šinī maisiņā?
- Barība papagailim.
- Hmm. Apskatīsimies. Tā taču ir kafija! Vai tad papagaiļi ed kafiju.
- Nu tad nāksies dzīvot badā.
7.-Hallo! Tēti? Es braucu mājās, kaut ko nopirkt?
-Jā dēls...nopērc dzīvokli un dzīvo atsevišķi!
8.Mazs bruņurupucēns izmisīgi mēģina uzkāpt palmā. Viņš rāpjas, krīt zemē, skrāpē bruņas, sasit galvu, atkal mēģina, ar zobiem ķeras koka mizā, nolauž nagu, atkal nokrīt...
To visu no palmas vēro divi pērtiķi, līdz viens saka:
- "Klau, mums tomēr vajadzētu viņam pateikt, ka viņš nav mūsu īstais bērns."
9.- Dakter, manā čipsu pakā bija paciņa ar uzrakstu „Neēdams!”. Vai tas nozīmē, ka es miršu?
- Nu...mēs visi reiz mirsim...
- VISI???!!! Ak, Dievs!!! Ko es esmu izdarījis?!
