Mans joku stāsts, lietotāja - MobyDick approved. :D
Kārtējo reizi pārlūkojot, jau pāris reizes redzēto profilu iepazīšanās saitā Andris no baudas noskurinājās. Cik ļoti viņš bija sapņojis par to, ka skaistā Māra ir viņa draudzene. "Es jau gan mācētu viņu palutināt" Andris nodomāja. Lieta tāda, ka dziļi sirdī viņš zināja, ka ar viņa fotošopā apstrādāto pumpaino profila bildi, viņam ir mazas izredzes tikt pie skaistas randiņa partneres, bet nedaudz nogribējušais Andra prāts to atsacījās pieņemt. Andra profilu apskata ļoti reti, kaut gan nesen bija uzrakstījusi skaista brunete un Andrim jau siekala notecēja, tomēr viņas profils izrādījās viltus. "Bļē, padauza", prātā lamājās Andris, "kā gan es varēju būt tik lētticīgs". Tomēr ar to pietika, lai viņš iepazīšanās lapu apmeklētu vismaz pāris reizes dienā, gaidot, kad Tad uzrakstīs viņa īstā un vienīgā. Jo kā teica Andra draugs Olafs, katram kaut kur uz pasaules ir sava otra pusīte, pat Andrim. Un šie reiz izteiktie vārdi bija dziļi iespiedušies Andra smadzeņu krokās, ka viņš tam ticēja vairāk nekā visam citam šajā pasaulē.
Un tad kādu dienu, vairākas nedēļas vēlāk, atkal apmeklējot iepazīšanās lapu, viņa profila vēstuļu sadaļā mirgoja sarkans laimes uzraksts - jums ir viena vēstule. Andra sirds sāka pukstēt straujāk, viņš lēni, bet mērķtiecīgi virzīja peli uz uzrakstu un atvēra to vaļā. "Čau, Tu liecies simpātisks, kā Tev iet?", vēstīja vēstules teksts. Mazais profila attēls likās pazīstams, tādēļ Andris uzspieda lai redzētu, kas tad ir tā, kas viņu ir pamanījusi. Un tiešām, seja bija pazīstama. Tā bija 44 gadīgā Aina no 7. dzīvokļa blakus mājā, visi viņu pazina, kā nedaudz ķertu, pēc gadījuma, kad viņa no 5. stāva bija nometusi 3 litru burku ar urīnu. Mazliet pārsteigts Andris nodomāja, "tad nu gan ķertā " un aizvēra vēstuli ciet.
Nākamajā dienā, Andris pamodās jau ar smaidu sejā, rīts bija jauks un saulains un priekšā bija ik rīta rituāls kafija un iepazīšanās saita apmeklējums, vakardienas vēstule jau bija izgaisusi no prāta. Bet ieejot lapā, liels bija izbrīns Andra sejā, atkal ieraugot jaunu vēstuli.
Nu kas tad nu Andri, es taču zinu, Tevi, Tu esi tas puika no blakus mājas. Jūs bērnībā ar draugiem paslepus zem tilta sēdējāt, lai vērotu kā es nāku no darba. Parasti man bija rūtainie svārki, es to biju piefiksējusi un reiz pat neuzvilku biksītes, lai Tu Andri varētu labi redzēt visu, ko Tu tik ļoti kāroji ieraudzīt. Andrīt, vai negribi ar mani satikties? Man ir vientuļi, vēlos lai kāds mani sasilda.
Tā bija taisnība, jaunībā Aina bija ciema izskatīgākā meitene, un arī tagad viņai nebija ne vainas. Andris samulsis sēdēja un jau gribēja vērt vēstuli ciet, tomēr pēdējās rindiņas ieintriģēts viņš tomēr nospieda atbildēt.
Andris nebija daiļrunīgs, neflirtēja un intrigas arī nevērpa, viņš tikai ņēma un uzdrukāja: labi, satiekamies astoņos vakarā pie vecā veikala "Avene". "Avene" bija vietējā lielveikala izkonkurēts bērnības veikaliņš, gandrīz katrā pilsētas rajonā tāds bija, aizklapēts, bet visiem zināms.
Vakarā pirms iešanas ārā, Andris izķemmēja matus, pirmo reizi šajā nedēļā iztīrīja zobus un iepūta "Dzintara" odekolonu. Viņš bija gatavs. Ejot no mājas ārā viņš iemeta vēl pēdējo skatu spogulī un devās uz norunāto vietu. Ilgi viņam nebija jāgaida, tur jau viņa nāca. Viņa pienāca, tad sekoja neveikls čau un abi sāka iet uz tuvējās mežmalas pusi, kuru vietējie bija iecienījuši pastaigām. No sākuma sarunas nevedās, bet tad sākot runāt par šo un to abi bija atraisījušies.
Viņi runāja par vecajiem labajiem laikiem, par lētajām degvielas cenām un to ka Aldara Pilzenes kādreiz garšoja pēc alus. Stundas pagāja nemanot un jau bija pamatīgi satumsis, laternas bija iedegtas un bija laiks doties mājās. Kad viņi bija tikuši līdz Ainas kāpņu telpas durvīm iestājās neveikls klusums. Tur viņi abi stāvēja, Andris un Aina. Un tad pēkšņi Aina ierunājās, " varbūt vēlies uznākt pie manis uz dzīvokli, iedzert tasi kafijas?". Tā kā šī bija vienīgā reize, kad kāda sieviešu kārtas pārstāve viņu uzaicina pie sevis un citas iespējas var arī nebūt, tad viņš piekrita. Pēc jauki pavadīta vakara viņi atvadījās un sarunāja tikšanos atkal rītdien.
Gāja dienas, nedēļas. Pastaigas turpinājās. Drīz jau viss rajons par viņiem runāja, kopā viņi izskatījās laimīgi. Aina ar Andri bija kļuvuši par labiem draugiem, pat vairāk, Andris Ainā bija ieķēries. Viņš viņai nesa cigaretes un aliņu un abiem viss bija kārtībā.
Un tad, trešdienas pēcpusdienā nākot no lielveikala viņš to ieraudzīja, Ainu un Borisu, kuri kopīgi sētsvidū uz soliņa kopīgi malkoja 2l Bocmani. Viņa izskatījās laimīga, laimīga nevis ar Andri, bet Borisu. Andra iepirkuma maisiņš izslīdēja viņa pirkstiem, acīs jau bija redzamas asaras un no mutes atskanēja jokains kauciens. Viņš vairs nezināja kur likties, kur iet, skrienot augšā pa trepēm Andris jau vairs nevaldīja asaras. Andra aizmiglojušās acis vairs lāga nevarēja saskatīt, kur likt atslēgu, tādēļ dzīvokļa durvju atslēgšana izdevās tikai ar trešo reizi. Andris dusmīgi aizsvieda atslēgas kaut kur uz virtuves pusi un tad raudādams metās iekšā istabā, ieleca gultā un iespieda galvu spilvenā. Pēc tam, uz brīdi pievērsis savu skatienu pleiboi meitenes plakātam uz sienas, viņš klusi šņukstēja: ‘’Nu kāpēc, nu kāpēc, viņa bija mana mūža mīlestība.’’
