Vespa: vecākās reklāmas un slavenību šarms uz šiem klasiskajiem motorolleriem11

1944. gadā Piaggio inženieri Renco Spolti un Vittorio Casini izstrādāja motociklu ar virsbūvi, kas pilnībā aptver piedziņu un veido augstu aizsargu pret šļakatām priekšpusē.

Papildus virsbūvei dizains ietvēra uz stūres piestiprinātas vadības ierīces, piespiedu gaisa dzesēšanu, maza diametra riteņus un augstu centrālo daļu, kas bija jāpārvieto.

Oficiāli pazīstams kā MP5 (“Moto Piaggio nr. 5&rdquo😉, prototips tika saukts par “Paperino” (itāļu valodā nozīmē “Donalds pīle&rdquo😉

Piaggio bija neapmierināts ar MP5, īpaši garo centrālo daļu. Viņš noslēdza līgumu ar aeronavigācijas inženieri Corradino D'Ascanio, lai pārveidotu motorollera dizainu.

D'Ascanio, ar kuru iepriekš bija konsultējies Ferdinando Inosenti par motorollera dizainu un ražošanu, nekavējoties darīja zināmu, ka ienīst motociklus, uzskatot, ka tie ir apjomīgi, netīri un neuzticami.

D'Ascanio MP6 prototipa dzinējs bija uzstādīts blakus aizmugurējam ritenim. Ritenis tika piedzīts tieši no transmisijas, likvidējot piedziņas ķēdi un ar to saistīto eļļu un netīrumus.

Prototipam bija bloka rāmis ar spriedzi nesoša tērauda ārējiem paneļiem. Šīs izmaiņas ļāva MP6 iegūt pakāpenisku dizainu, nevis augstu vidusdaļu, piemēram, MP5 Paperino.

MP6 dizains ietvēra arī vienpusēju priekšējo balstiekārtu, maināmus priekšējos un aizmugurējos riteņus, kas uzstādīti uz atsperes asīm, un rezerves riteni.

Citas MP6 funkcijas bija līdzīgas tām, kas ir Paperino, tostarp uz stūres piestiprinātās vadības ierīces un slēgtā virsbūve ar augstu priekšējo šļakatu aizsargu.

Pirmo reizi ieraugot MP6, Enriko Pjadžio iesaucās: "Sembra una vespa!" ("Tas izskatās pēc lapsenes!"😉 Pjadžio uz vietas faktiski nosauca savu jauno ''braucamo''

Pjadžio iesniedza Vespa motorollera dizaina patentu 1946. gada aprīlī.

Pieteikuma dokumentos bija minēts "praktiska rakstura modelis" "motociklam ar racionāli novietotām daļām un elementiem ar rāmi, kas apvienots ar dubļusargiem un motora pārsegu, kas nosedz visas darba daļas", no kura "kopums veido racionālu, ērtu motociklu". piedāvā aizsardzību pret dubļiem un putekļiem, neapdraudot izskatu un eleganci”.

Patents tika apstiprināts nākamā gada decembrī.

Piaggio pārdeva aptuveni 2500 Vespas 1947. gadā, vairāk nekā 10 000 Vespas 1948. gadā, 20 000 1949. gadā un vairāk nekā 60 000 1950. gadā.

Visu laiku lielākā pārdošanas akcija bija Holivuda. 1952. gadā Odrija Hepbērna spēlfilmā Romiešu brīvdienas pielika Gregorija Peka Vespu, lai dotos braucienā pa Romu, kā rezultātā tika pārdoti vairāk nekā 100 000.

1956. gadā Džons Veins nokāpa no zirga, lai izvēlētos divriteņu motociklu, lai sākotnēji brauktu starp filmām, kā arī Marlons Brando, Dīns Mārtins un namatēvs Abbe Leins bija kļuvuši par Vespa īpašniekiem.

Vespa klubi parādījās visā Eiropā, un līdz 1952. gadam Vespa Club dalībnieku skaits visā pasaulē bija pārsniedzis 50 000.

Līdz 1950. gadu vidum Vespas tika ražotas saskaņā ar licenci Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Beļģijā un Spānijā; 60. gados tika uzsākta ražošana Indijā, Brazīlijā un Indonēzijā.

Līdz 1956. gadam tika pārdots viens miljons, pēc tam divi miljoni līdz 1960. gadam. Līdz 1960. gadiem Vespa, kas sākotnēji tika iecerēts kā komunālais transportlīdzeklis, simbolizēja brīvību un iztēli, un tas izraisīja turpmāku pārdošanas pieaugumu: līdz 1970. gadam četri miljoni un līdz 80. gadu beigām desmit miljoni.

Neskatoties uz gadu desmitiem, Vespa joprojām ir elegances un praktiskuma simbols. Tās dizains, kas būtībā nav mainījies, turpina piesaistīt cienītājus, un vintage Vespas izsolēs saņem augstas cenas.