Viens no pēdējiem pētījumiem neirozinātnē ir parādījis, ka noteiktu noziedzinieku smadzenes atšķiras no citu cilvēku smadzenēm. Lai gan iegūtās zināšanas varētu teorētiski palīdzēt apkarot noziedzību, tomēr tās arī rada virkni morālas dabas jautājumus par to, kā šīs zināšanas būtu jāizmanto.
Noziedzinieku smadzenes atšķiras no citu cilvēku smadzenēm8
350
1
Kādā pētījumā tika izmeklēts 21 cilvēks ar antisociālas personības traucējumiem - stāvoklis, kas raksturo daudzus rūdītus noziedziniekus. Šis cilvēku tips "neredz" atšķirību starp to, kas būtu pareizs vai nepareizs. Viņi bieži pārkāpj likumu un citu cilvēku tiesības, neizjūtot par to vainas sajūtu.
Salīdzinot antisociālu cilvēku galvas smadzeņu magnētiskās rezonanses attēlus ar cilvēkiem, kuriem nav šī personības tarucējuma, atklājās smadzeņu tilpuma samazinājums par 18% vidējā priekšējā smadzeņu krokā un 9% samazinājums orbitālajā priekšējā krokā - abi šie reģioni atrodas galvas smadzeņu pieres daivā, kas atbild par cilvēka personības veidošanos.
Kādā citā pētījumā tika salīdzinātas 27 psihopātu (cilvēki ar smagiem antisociālas personības traucējumiem) un 32 ne-psihopātu smadzenes. Psihopātu smadzenēs tika atklātas deformācijas citā smadzeņu daļā - amigdalā, kur bija novērojams vidēji par 18% mazāks tilpums nekā ne-psihopātu amigdalās. Amigdala atbild par dažādu emociju veidošanos un kontroli. Tas varētu izskaidrot to, kādēļ psihopāti praktiski neizjūt nekādas emocijas, tiem ir sveša empātija, vainas un kauna sajūta.
Šie un citi pētījumi norāda uz to, ka ir vērojamas būtiskas atšķirības starp kriminālnoziedzinieku un pārējo cilvēku smadzenēm. Lai gan ne visi cilvēki, kuriem ir antisociālas personības traucējumi vai pat psihopātija, nokļūst cietumā vai paveic noziegumus, tomēr starp šiem rādītājiem ir vērojama skaidra saistība. Kāds cits pētījums pat norāda, ka jau 3 gadu vecumā ir iespējams novērot izmaiņas smadzenēs un paredzēt to, ka cilvēks varētu attīstīties par antisociālu personu vai psihopātu un paveikt smagus noziegumus.
Tomēr nav skaidrs, ko iesākt ar šo pētījumu rezultātiem. Doma par bērnu ārstēšanu, kuriem ir risks kļūt par psihopātiem, jau vien ir biedējoša un ētiski nepieņemama. Tāpat rodas cits - filosofiskāks jautājums - kas skar cilvēkus ar šādām izmaiņām galvas smadzenēs. Proti, vai šādi cilvēki nes atbildību par saviem noziegumiem, ja šāda uzvedība rodas smadzeņu struktūras izmaiņu dēļ? Psihopāti spēj saprast, kas ir labs un slikts, bet viņi to nekad nav izjutuši emocionāli. Tomēr problēma rodas tajā, ka viņi nav izvēlējušies paši šādu sevis īpatnību.
Tev patiks šie raksti
