Vai jūs zināt kas ir kopīgs celofānam, līmlapiņai un līpslēdzējam? Visi tika atklāti nejaušā veidā. Parasti zinātniskais progress tiek asociēts ar precīziem pētījumiem un analīzi, bet ne vienmēr tā notiek. Pārsteidzoši liels skaits atklājumu ir pieskaitāmi pie gadījumu atklājumiem. 
Zinātniekam vai izgudrotājam ir jābūt sagatavotam un ar atvērtu prātu, lai noteiktu un saprastu nepieredzēta notikuma nozīmi un izmantotu to konstruktīvi. Kā ir teicis franču zinātnieks Louis Pasteur: “Novērošanas laukā, gadījums ir labvēlīgs tikai atvērtam prātam”. Lai gan viņš runāja Lilles Universitātes Zinātņu fakultātes inaugurācijas laikā 1854. gadā, šī frāze joprojām ir būtiska šodien.
Nejaušie atklājumi5
93
0
Viens piemērs ir Aleksandra Fleminga penicilīna atklājums. Tas notika 1928. gadā, kad viņš, dodoties divu nedēļu brīvdienās, atstāja savā laboratorijā uz darba galda šķīvi ar kultūru un stafilokoka baktēriju. Atgriežoties mājās, viņš ieraudzīja, ka kultūra ir piesārņota ar sēnīti, kas apstādināja baktērijas augšanu.
Viņš bija atklājis antibiotiku!
Reklāma
1970. gadā ķīmiķis vārdā Spencer Silver strādāja 3M pētniecības laboratorijās, mēģinot attīstīt stipru līmi. Viņa darba galarezultātā izveidojās ne pārāk lipīga līmlente. Atdalot divus papīrus, kas bija salipuši ar līmlenti, Spencer atklāja, ka līme pielipa vai nu pie viena vai otra papīra. Tas likās diezgan nederīgs izgudrojums.
Četrus gadus vēlāk kolēģim, kas dziedāja baznīcas korī iešāvās prātā ļoti ģeniāla ideja. Viņš izmantoja atzīmes, lai nepazaudētu rindas savā himnas grāmatā, bet tās krita visu laiku ārā. Tad viņš tās pārklāja ar Spencer līmi. Kā ar burvju spēku tās palika savā vietā, bet noņemot nost, tās nesabojāja lapas. Biju dzimusi līmlapiņa. Šodien tas ir viens no vispopulārākajiem pieejamiem biroja produktiem.
Ideja par celofānu, vispopulārāko tīro plastmasas iepakojumu, ienāca prātā Šveices tekstila nozares inženierim Jacques Brandenberger laikā, kad viņš atradās restorānā. Pēc tam, kad kāds viesis izlēja pudeli vīna uz galdautu, viņš devās uz savu laboratoriju, pārliecināts, ka būs atklājis veidu kā pielietot skaidru kārtu audumam, padarot to ūdensnecaurlaidīgu.
Reklāma
Viņš vadīja izmeklējumu ar dažādiem materiāliem un visbeidzot pielietoja audumam šķidro viskozi. Eksperiments neizdevās, jo audums kļuva pārāk stīvs un trausls. Neskatoties uz to, Brandenberger ievēroja, ka pārklājums nonāca nost kā caurspīdīga kārta, kurai varēja būt citi pielietojumi. Līdz 1908. gadam viņš izgudroja mašīnu, kas varēja ražot caurspīdīgas viskozes sloksnes, kuras viņš pārdeva kā celofānu.
Līpslēdzēju izgudroja 1941. gadā George de Mestral, Šveices inženieris. Ideja par to viņam ienāca prātā, kad viņš bija rūpīgi apskatījis dadžus, kas lipa klāt pie viņa drēbēm un suņa spalvām, ceļojot pa Alpiem. Viņš izpētīja tos ar mikroskopu un nolēma izgudrot unikālu aizdari, kas būtībā bija dadža mikroskopisko āķīšu kopija. Lai gan de Mestral vispirms sastapās ar pretestību un apsmieklu, viņš palika pie savas idejas.
Mēģinot un kļūdoties, viņš saprata, ka neilons novietots zem infrasarkanās gaismas veidoja sīkus, bet stiprus āķīšus, kuri viegli pieķērās pie mīksti samtaina neilona auduma. Vai jūs zinājāt, ka de Mestral nosauca savu izgudrojumu pēc franču vārdiem velours (kas nozīmē samts) un crochet (cilpa)? Mūsdienās līpslēdzis pārsvarā tiek izmantots autiņbiksīšu, apavu un apģērba ražošanā.
Reklāma
Tev patiks šie raksti
