Piena Ceļš ir mūsu Galaktikas nosaukums. Tamlīdzīgu galaktiku visumā ir liels skaits, taču mīklu un neatbildētu jautājumu netrūkst arī šeit.
Mūsu Galaktikas lielākie noslēpumi24
670
0
Saules dzimšana
Zvaigznes kā mūsu Saule veidojas grupās kopā ar citām līdzīgām zvaigznēm. Šādas zvaigznes rodas no viena un tā paša gāzu mākoņa, kas nozīmē, ka tām ir vienāds ķīmiskais sastāvs. Taču neskatoties uz to, ka cilvēki ir izpētījuši vairāk nekā 100000 zvaigžņu 325 gaismas gadu lielā reģionā ap Sauli, ir atrastas vien divas tāda tipa zvaigznes. Tas nozīmē, ka mūsu Saule ir neticami vientuļa zvaigzne savā apkārtnē. Ticamākais pieņēmums ir tāds, ka Saule kaut kāda iemesla dēļ izlidoja no savas zvaigžņu grupas jeb klāstera. Cita versija ir tāda, ka Saule radās tuvāk Galaktikas centram, kur šāda tipa zvaigznes ir biežāk sastopamas. Visticamāk, atbildi mēs neuzzināsim vismaz līdz 2018. gadam. 2018. gadā Eiropas Kosmosa Aģentūras palaistais Gaia satelīts būs pabeidzis gandrīz miljards zvaigžņu ķīmiskā sastāva izpēti un, iespējams, šajos datos varēs atklāt Saules rašanās noslēpumu.
Zvaigžņu viļņi
Pētījumi astronomijā netiek veikti vienkārši skatoties ar teleskopu visumā. Parasti kāds teleskops ielūkojas nelielā debess apgabalā un informāciju, ko tas iegūst, apstrādā astronomi vairāku gadu garumā. Sloan Digital Sky Survey ir viens no šādiem projektiem, kura laikā teleskops Meksikā pavadīja pēdējo desmitgadi novērojot 930000 galaktiku, 120000 kvazāru un gandrīz pusmiljonu zvaigžņu Pieca Ceļā jeb mūsu pašu Galaktikā. Pētot šos datus, astronomi pamanīja zvaigznes, kuras nostājušās vertikāli un vērojot tās no attālumā šķiet, ka tās veido tādu kā triecienvilni jeb sienu. Tika izveidots termins kosmoseismoloģija, kas noteica to, ka kaut kādu iemeslu dēļ Galaktika "zvana kā zvaniņš", bet zvaigznes nostājas tā, ka var redzēt šīs zvanīšanas izraisītos "skaņas viļņus". Ticamākais iemesls šādam novērojumam ir tas, ka kaut kas ir ir sadūries ar mūsu Galaktiku pēdējo 100 miljonu gadu laikā (iespējams kāda pundurgalaktika vai tumšās matērijas sakopojums).
Ātri rotējoši gāzu mākoņi
Vēl 1963. gadā tika atklāti gāzu mākoņi, kas kustas ar dažādu ātrumu un attiecību pret kopējo Piena Ceļa rotāciju. Šādi mākoņi visbiežāk ir veidoti no ūdeņraža un visticamāk ir iekļuvuši mūsu Galaktikā no starpgalaktiskās telpas. Viens no variantiem ir Complex H - maza galaktika, kas atrodas netālu no mūsējās un rotē pretēji tās virzienam. Ir skaidri zināms, ka no Complex H izdalās gāze, kas gravitācijas iespaidā "krīt" uz mūsu Galaktiku. Viens no šādiem gāzu mākoņiem ir Smita Mākonis, kas krīt uz mūsu Galaktiku ar ātrumu 73 kilometri sekundē un sadursies ar to pēc 27 miljoniem gadu. Tā trajektorija norāda uz to, ka šis mākonis jau reiz ir pabijis mūsu Galaktikā. Iespējams, kopā to ir spējis noturēt kāds tumšās matērijas pikucis, jo citādi tas būtu izšķīdis Piena Ceļā.
Magelāna mākoņi
Magelāna mākoņi ir mūsu Galaktikas divi nelieli pavadoņi, kurus atklāja Ferdinands Magelāns sava ceļojuma laikā apkārt pasaulei 16. gadsimtā. Lielais Magelāna mākonis ir 14000 gaismas gadu plats un atrodas 160000 gaisams gadu attālumā no Zemes. Mazais Magelāna mākonis ir uz pusi mazāks nekā Lielais un atrodas par 30000 gaismas gadu tālāk. Salīdzinājumam var teikt, ka mūsu Galaktika ir 140000 gaismas gadu plata. Tiek uzskatīts, ka šie mākoņi ir 13 miljardus gadus veci un ir mūsu Galaktikas pavadoņi. Pēdējie mērījumi, kas veikti ar Hubble teleskopu, gan norāda, ka tie kustas gandrīz divas reizes ātrāk nekā mūsu Galaktika. Ja tā ir taisnība, tad Piena Ceļam pietrūktu gravitācijas noturēt šos mākoņus savā orbītā. Tas radījis jautājums par to, vai šie mākoņi vispār ir Piena Ceļa pavadoņi. Ja tā, tad Piena Ceļam jābūt gandrīz divas reizes masīvākam nekā tiek uzskatīts. Magelāna mākoņi slēpj sevī arī citas mīklas. 2007. gadā teleksops Austrālijā fiksēja radioviļņu izlādi, kas nāca no Mazā Magelāna mākoņa. Spēks, kas radīja šādu milzīgu radioviļņu uzliesmojumu, norādīja, ka Mazajā mākonī, iespējams, sadūrušās divas neitronu zvaigznes vai eksplodējis melnais caurums.
X galaktika
Eksistē sazvērestības teorija, ka Saules sistēmā riņķo nezināma planēta, kuru iesaukuši par X planētu. Lai gan eksistē milzīgs skaits problēmu, kas ierobežo šādas planētas eksistenci, tomēr pastāv vairākas norādes uz to, ka eksistē X galaktika. Tā esot pundurgalaktika, kas atrodas mums pretējā Piena Ceļa pusē, tādēļ mēs to nevaram ieraudzīt, jo skatu uz to aizšķērso spožais Galaktikas centrs un putekļu disks. Pastāv pieņēmums, ka X galaktika sastāv par 85% no tumšās matērijas. Šīs galaktikas medības ir uzticētas UC Berkeley astronomei Sukaņjai Čakrabarti. Viņa uzskata, ka nezināmās galaktikas masa sastāda vienu simto daļu no Piena Ceļa masas.
Problēma ar litiju
Litijs ir trešais vieglākais ķīmiskais elements visumā. Par to vieglāki ir vien ūdeņradis un hēlijs. Lielā sprādziena attīstības modeļi lieliski ilustrē visu pārējo elementu procentuālo sastāvu visumā. Visu, izņemot litiju. Piena ceļā Litija-7 izotops zvaigznēs ir sastopams tikai 1/3 no paredzamā līmeņa. Savukārt Litija-6 izotops ir sastopams 1000 reizes vairāk nekā vajadzētu.
Galaktiskais virpulis
Daudzās galaktikās putekļi un gāzes, kas atrodas starp zvaigznēm, koncentrējas plānā slānī. Plāns, protams ir relatīvs jēdziens. Piena Ceļā plānākais šī putekļu un gāzu disku biezums sastāda 240 gaismas gadu lielu attālumu, kas ir ļoti maz, mērot kosmiskos mērogos. Daudzi no šiem diskiem ir plakani kā pankūkas, bet citi izliekti kā virpuļi. Daži veido S veida formas, bet citi U veida formas. Datormodeļi parāda, ka ar laiku šiem virpuļiem būtu jāieņem diskveida forma, taču tas kaut kā nenotiek. Viens no iemesliem varētu būt Magelāna Mākoņi, kas lido cauri Piena Ceļa tumšās materijas halo zonai.
Spektroskopijas ēnu problēma
Kad 19. gadsimtā atklāja spektroskopiju, tā kļuva par neatņemamu astronomijas sastāvdaļu. Tās pamatā ir elektromagnētisko viļņu pētīšana, kurus izstaro visuma esošie objekti. Dažādi atomi un molekulas absorbē dažādus elektromagnētiskā starojuma viļņa garumus. Šī absorbcija parādās spektroskopijas attēlā ēnas veidā. Pētot šīs ēnas ir iespējams noteikt, kādi viļņu garumi ir tikuši absorbēti un no kā sastāv visumā esošais objekts. Ar laiku astronomi sāka atklāt ēnas, kas neatbilda nevienam no zināmajiem ķīmiskajiem elementiem un vielām. Šādas ēnas varēja novērot infrasarkanajā, ultravioletajā un redzamās gaismas spektrā. Visticamākie kandidāti, kas izraisa šo efektu, ir lielas uz oglekli bāzētas molekulas, taču skaidri nav zināms.
Ātri rotējošas zvaigznes
Lielākā daļa Piena Ceļā esošo zvaigžņu rotē ap Galaktikas centru ar līdzīgu ātrumu - aptuveni 230 kilometri sekundē. Taču ir atrodamas zvaigznes, kas kustas līdz pat trim reizēm ātrāk. Kopš pirmās atklāšanas 2005. gadā, ir jau atrasti vairāki duči šādu zvaigžņu. Viena no interesantākajām lietām par šīm zvaigznēm ir tā, ka tās kustas tik ātri, ka var izlidot no mūsu Galaktikas. Nav skaidrs, kā šīs zvaigznes ieguva tik lielu ātrumu.
Willman 1
2004. gadā astronomu komanda no Ņujorkas atrada kaut ko neparastu datos, kas iegūti no Sloan Digital Sky Survey. Tika atrasta grupa zvaigžņu, kas neietilpa nevienā zināmajā kategorijā. To iesauca par SDSSJ1049+5103 jeb Willman 1. Aptuveni tūkstotis zvaigžņu veido kopu, kas atrodas 120000 gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa. Problēma ir tāda, ka šīs zvaigznes atrodas starpgalaktiskajā telpā un šajā kopā ir pārāk maz zvaigžņu, lai to klasificētu kā galaktiku vai tipisku zvaigžņu kopu. Willman 1 ir radījis daudz vairāk jautājumu nekā šobrīd ir atbilžu.
Tev patiks šie raksti
