Katru dienu cilvēki guļ, cik nu kurš, cits vairāk, cits mazāk. Bet bez miega nekādīgi neiztikt. Vai kādreiz esi aizdomājies, kā iestājas miegs un kāpēc cilvēcei ir jāguļ? Kā rodas sapņi, ko tie atspoguļo un vai tie spēj pareģot?
Gandrīz trešdaļu dzīves mēs pavadām guļot. Daudzi to uzskata kā traucēkli, t.i. laika izsviešanu vējā, jo ko tik nevarētu sadarīt tajā laikā, kad guļam. Kā jau vairums zina, tad pieaudzis cilvēks guļ 8 stundas diennaktī, vismaz vajadzētu. Līdz pat 20.gs. tika uzskatīts, ka miegs iestājas no pārlieku lielas asins pieplūdes smadzenēm vai tieši pretēji, no tās nepietiekamības. Lielākoties pārējās hipotēzes par miegu tika saistītas tikai ar Dievu, reliģiju.
Pirmā hipotēze kuru pārbaudīja ar eksperimentiem bija 'saindēšanās' teorija. Bija zināms, ka cilvēkiem, kā arī dzīvniekiem, intensīvi nodarbinot muskulatūru, asinīs rodas vielmaiņas kaitīgie līdzprodukti, piem. pienskābe. Franču zinātniekiem R. Ležandram un H. Pjeronam galvā iešāvās ideja, ka tieši šo kaitīgo vielu ietekmē cilvēks kļūst noguris un jūt nepieciešamību pēc miega. Pa dienu cilvēka organisms it kā saindējās ar šīm kaitīgajām vielām, naktī, miega laikā atindējās. Zinātnieki eksperimentēja ar suni, tam netika ļauts gulēt vairākas diennaktis. Pēcāk maza deva asiņu no negulējušā suņa tika injecēta sunim, kurš tik tikko bija kārtīgi izgulējies. Drīz suns patiešām arī aizmiga. Rezultāts bija tāds pats, kad negulējušā suņa smadzeņu šķidrumu ievadīja modrā suņa smadzeņu dobumā. Šo teoriju nepieņēma, jo dvīņi, kuri saauguši kopā un ir ar vienu asinsriti guļ atsevišķos laika posmos: neguļ vienlaicīgi. Bet varbūt 'saindēšanās' saaugušos dvīņos nevar notikt abos vienlaicīgi , jo 'indes' nepietiek diviem un kad viens ir izgulējies, tad kaitīgās vielas 'uzbrūk' vieglākajam upurim, tas kurš nav gulējis ilgāk? Lai nu paliek, šo teoriju aizmirsa un pēc gadu desmitiem radās jauna.
Miega centra teorija. Tā radās 1. pasaules kara laikā un tās izpēte turpinājās arī pēc tam.(1915.-1927. g.) Visticamāk par šo teoriju aizdomājās tieši tāpēc ka Eiropā izplatījās epidēmiskais encefalīts - vīruss, kas izraisa galvas smadzeņu iekaisumu. Slimniekiem ar šo slimību bija izteikta miegainība. Cilvēkiem, kuri mira dēļ šīs slimības visstiprāk iekaisums skāra tieši starpsmadzeņu nervu audus. Pirmais to iedomājās ārsts no Vīnes K. Ekonomo, līdz ar jauno atklājumu viņš secināja, ka tas ir miega centrs - iekasuma process to kairina, tāpec slimnieks arī guļ lielāko daļu sava laika. Fiziologs no Šveices V. Hess atrada līdzīgu miega centru kaķa smadzenēs. Hess veica operāciju kaķim, kurā izurba tam galvaskausā mazu caurumiņu un ievietoja tajā, precīzāk, starpsmadzenēs, divas tievas, izoletas stieplītes (elektrodus). Stieplītes ieauga kaķa smadzenēs un nekādīgi neitekmēja tā pēcoperācijas dzīvi, t.i. veselības stāvoklis un uzvedība nemainījās, taču, ja vāji elektriskie impulsi tika vadīti pa stieplītēm, kas kairināja nervus, tad tas iemiga. Šis liek secināt, ka rajons, kurā bija ievadītas stieplītes bija miega centrs.
Akadēmiķis I. Pavlovs šim apgalvojumam nepiekrita, tā radās vēl viena teorija. Pavlovs uzskatīja, ka miegs iestājās, kad smadzeņu procesi lielajās smadzeņu puslodēs tiek kavēti ar daž ne dažādiem kairinājumiem, kuri ir vāji, ritmiski un ilgstoši. (vilciena ratu klabēšana, lietus lāšu klaudzēšana, zīdaiņa galvas glaudīšana) Tādejādi jādomā, ka elektriskie impulsi kairināja nevis īpašas miega centra šūnas, bet gan nervu šķiedras, kas vada impulsus uz smadzeņu garozu. Uz impulsiem, kuri nāk no maņu orgāniem, smadzenes var reaģēt divejādi: ar ierosu (impulsi tiek sūtīti uz orgāniem, piem. muskuļiem, tad notiek muskuļu kontrakcija) jeb kavēšanu (impulsi tiek bremzēti un tālāk netiek sūtīti, iestājas miegs).
Visas 3 šīs teorijas izturējušas laika zobu, jo ir pierādīts, ka smadzenēs ir vielas, kas izraisa miegu; iznīcinot nervus miega centra rajonā iestājās bezmiegs; un to, ka var iemidzināt kādu reflektoriski.
Kāpēc cilvēkiem ir jāguļ tā arī neviens līdz galam nezin, bet viens ir skaidrs - lai nenomirtu priekšlaicīgi, jo ilgi neguļot procesi cilvēka organismā tiek traucēti. Eksperimenta suņi varēja izdzīvot bez pārtikas 25-30 dienas, taču bez miega tik 10-12 dienas. Par cilvēkiem gan nezinu, es pieņemu, ka varētu būt diezgan līdzīgi, jo suņu un cilvēku organismi ir visai līdzīgi. Miegs nepieciešams, galvenokārt, smadzeņu atpūtai, jo muskulatūra un pārējie orgāni ļoti labi atgūstās, kad cilvēks ir ērti apsēdies, apgulies. Cilvēks guļ salīdzinoši ilgi, tas varētu būt slikts ieradums no mūsu senčiem, pirmatnējiem cilvēkiem.
Tātad par sapņiem. Māņticīgi cilvēki uzskata, ka avots sapņiem var būt, kas pārdabisks, ka informācija var tikt sūtīta no kāda augstāk stāvoša piem. citplanētiešiem, dieviem u.t.t. Tā kā tam nav loģiska izskaidrojuma, tad šis variants tiek izslēgts. Sapņos nav neviena tēla ko kādreiz cilvēks nebūtu jau uztvēris vai iztēlojies. 'Sapņi ir bijušu pārdzīvojumu nebijušas kombinācijas' /krievu fiziologs I. Sečenovs/ Cilvēki, kuri ir akli no dzimšanas vai redzi zaudējuši agrā bērnībā sapņus neredz, sapņot viņi sapņo, taču tos neredz. Sapņos viņiem ir dzirdzes un taustes sajūtas. Kurlmēmiem cilvēkiem, kuri zaudējuši dzirdi bērnībā sapņos nav nekādu skaņu priekšstatu. Pastāv hipotēze, ka, naktīs guļot, smadzenes apstrādā dienā iegūto informāciju. Dienā iegūst īslaicīgās atmiņas, bet naktī guļot cilvēks izvērtē vai šīs atmiņas paliek ilglaicīgajā atmiņā vai tiek dzēstas. Sapņi varētu būt veco un jauno atmiņu, kairinājumu salīdzināšana, izvērtēšana. V. Kasatkins ir izanalizējis 16300 sapņus 1360 personām. Viņš secina, ka 82% sapņos parādās epizodes no iepriekšējās dienas piedzīvotā, un jo tālāka atmiņa, jo mazāks procents, ka atmiņa parādīsies sapnī. Un 77% sapņu ir melnbalti, tikai 23% krāsaini. Kā ir ar tevi - redzi krāsainus jeb melnbaltus sapņus? 'Mūsu sapņi vienmēr sākas ar sajūtām. Šīs sajūtas rada asociācijas, tā rodas sapnis' /I. Pavlovs/
Daži piemēri no padomju zinātnieka I. Volperta pētijumiem, kas pierāda, ka ar cilvēka sapņiem ir ļoti viegli manipulēt ar kairinājumiem: 1) kādam uz muguras guļošam cilvēkam mutē tika ieliets mazliet ūdens, tuliņ pat tas apgriezās uz vēdera un it kā peldēja, pamodies viņš sacīja, ka sapņojis par to, kā iekritis ūdeni un vajadzējis glābties peldus. 2) pie vaiga uz 10 sekundēm pielikts stobriņš ar karstu ūdeni sapņotājam izraisīja sapni, kurā viņš ir Krimā, Jaltas pludmalē, pēcāk vidēja skaļuma svilpiens izraisīja sapni kurā, tas brauc uz darbu ar vilcienu jautrā darba biedru kompānijā. 3) viens un tas pats kairinājums 3 dažādiem cilvēkiem (terpentīnā samērcēta vate, kas uz mirkli pielikta gulētājam pie deguna): 3.1) "Atrados veikalā, kurā krāso sienas" 3.2) "Mana kaimiņiene ar kuru man daudz nesaskaņu vārija kaut kādu kafiju kas jocīgi oda" 3.3) "Sapnī mani kāds parāva aiz deguna". Viens un tas pats kairinājums, katrai individuālai personai parasti izraisa savādāku sapni. Ja sega nošļukusi no kājām, tad iespējams nosapņot, ka basām kājam brien pa sniegu vai aukstu ūdeni.
Norvēģu zinātnieks M. Volds ir pētījis, kā tauste ietekmē sapņus. Personas kuras gulēja ar cimdiem rokās sapņoja, ka kāds tām iesit pa rokām jeb saspiež to. Kāds ceļotājs, kas pārnakšņoja senā pilī sapņoja, ka spoks to sagrābj aiz rokas, pamodies konstatēja, ka vienu roku aptvēris ar otru. Cilvēki kuriem tika nosieti pirkstgali sapņoja, ka kāpj pa kāpnem, stāv uz pirkstgaliem vai skrien. Ja miega laikā kāju muskuļi stauji atslābst, tad var rasties sajūta, ka lido jeb krīti no liela augstuma. Pieņemu, ka daudziem tā ir bijis, ka krīt sapnī. Pēc acu kustībām var noteikt par ko apmēram cilvēks sapņo. Kādam guļošajam, kuram acis šaudījās pa labi, pa kreisi horizontālā virzienā, tā it kā skatītos tenisa spēli, rādījās sapnis, kurā viņa kolēģi mētājās ar tomātiem. Vēl kādam acis kustējās vertikālā virzienā - sapnis bija par to, kā viņš mētā basketbola bumbu grozā. Nevienmērīga elpošana un paātrināts sirds ritms liecina par uztraukumu sapņa laikā. Gadās arī tā, ka nevaram paskriet (pakustēties), pabļaut sapnī, mūkot no kāda, tas tāpēc, ka galvas smadzenēs, varolija tilta rajonā atrodas īpašs centrs, kurš spēj aktivizēt kustību kavējošo zonu iegarenajās smadznēs. Ja kaķim pārgriež nervus starp iegarenajām smadzenēm un šo centru, tad tas ātro viļņu miega laikā pieceļas, staigā un vēl sazin ko dara, taču kaķis guļ, neuztver pasauli tāpat kā, kad ir nomodā. Mēnessardzīgo staigāšana varētu būt saistīta ar problēmām šajā centrā. Ja nav skaidrs kas tas ir par zvēru 'ātro viļņu miegs', tad varu uzrakstīt rakstu - kas tas ir un kas notiek ar organismu tā laikā.
Sapņos mēs uzvedamies līdzīgi, kā tad kad esam nomodā, domas kas rodas nomodā tiek atspoguļotas sapnī, tikai ļoti savādā veidā. Sapņos atklājas cilvēka tieksmes, mērķi, kā arī tajos atspoguļojas mūsu bažas par nākotni un pagātnes neveiksmju analīze; vēl sapņos atspoguļojas cilvēka profefsija, viņa darbs. Ir gadījumi, kad matemātiķi atrisinājuši kādu matemātisko uzdevumu sapnī. Ķīmiķis A. Kekulē redzējis čūsku, kura iekož sev pati astē, tā radusies doma, ka apļveida struktūra varētu būt benzola molekulai. Eksistē arī tādi nostāsti, ka komponists Dž. Tartīni sapnī ticies ar velnu un iemainījis savu dvēseli pret sonātes nobeigumu, kuru nekādīgi iepriekšējā vakarā nav varējis uzrakstīt. Šādi sapņi gadās ļoti reti. Šādus sapņus ir iespējams redzēt, ja pa dienu cilvēks ir kocentrējies un domājis par kaut ko konkrētu cauru dienu. Slimi orgāni var izdot signālus, kurus nomodā nevar saprast, bet naktī, kad cilvēks guļ, un apzinīgā psihiskā aktivitāte vairs nestrādā kā vajag, šos signālus ir iespējams uztvert. Sirds slimniekiem var rādīties sapņi, kuros tie redz, ka kaut ko dara un izjūt aizdusu, piekusumu, pamostoties tas nekur nav pazudis. Kādam slimniekam rādijās sapņi, kuros viņam kaklā iestrēgst asakas vai grūti kaut ko norīt, pēc laika tam tika atklāts ļaundabīgs kakla audzējs. Senās Romas ārsts Galēns vēsta, ka viņam bijis slimnieks, kurš sapnī redzējis, ka tā kāja pārakmeņojas, pēcāk kāja esot bijusi nejūtīga.
Vai sapņi var pareģot? Senos laikos par ideju, ka tas ir iespējams nemaz nešaubījās, pareģojošos sapņus sūtija cilvēkiem dievi, lai tos pasargātu jeb dotu padomu veiksmīgai dzīvei. Sapņus kurus sapņotājs pats nespēja atšifrēt palīdzēja atrisināt sapņu tulki, priesteri. Vēlāk arī tika sarakstītas sapņu grāmatas, lai cilvēki paši varētu atšifrēt savus sapņus ar tās palīdzību. Mūsdienās lielākā daļa kam tādam netic. Ja cilvēks jau iepriekš, pirms kāda notikuma ir domājis, ka kāds konkrēts notikums notiks tieši tā, un vēl sapnī to nosapņo, tad tiek uzskatīts, ka notikums tika pareģots. Tā nebūt nav, smadzenes miega laikā izprātoja loģiskāko un reālāko topošā notikuma variantu. Kā piemērs - reiz kāds skolotājs, Lielā Tēvijas kara laikā, iekurinājis skolas krāsni, pirms došanās mājās, kas bija plkst. divpadsmitos naktī, pārguris devies mājās, un redzējis visai dīvainu sapni. Skolotājs sapņojis, ka skola deg, plkst. 1:30 pamodies no šī sapņa, aizskrējis uz skolu dzēst to. Skola tiešām gandrīz jau dega, krāsns durtiņas bija bojātas, grīda jau gruzdēja. Arī šajā gadījumā ir ļoģisks izskaidrojums, pārgurumā skolotājs nepievērsa durtiņām uzmanību, taču guļot, sapņa laikā, tomēr kaut kur zemapziņā atcerējas par tām. Vai arī, ja sapnī atrodas atslēgas, kuras tika meklētas 3 dienas. Kaut kur atmiņā tāpat paliek informācija par to, kur tās tika noliktas, dienas steigā, un naktī it kā pareģojumā jūs uzziniet kur tās ir. Gadās arī redzēt sapnī, ka kāds radinieks vai tuvs cilvēks saslimst un tā arī notiek. Nomoda laikā jau ir manāmas izmaiņas: sejas krāsa, balss, stāja, gaita mainās saslimušajam vai cilvēkam, kurš drīzumā saslims. Tam netiek pievērsta uzmanība, jo izmaiņas var būt niecīgas, taču, miega laikā, dienā iegūtā informācija, naktī, sapņa laikā tiek izanalizēta. Gadās arī, ka redzam kādu nomirstam, pēcāk cilvēks tiešām aiziet. Var būt tā, ka aizgājušais jau bija slims un tika domātas jau tās sliktākās domas, tāpēc arī liekas, ka nelaiķa nāve tika pareģota. Bet ir arī otrs variants, kurš gan nav īsti izskaidrojams. Telepātija - pastāv iespēja, ka ir iespējams sazināties vienam ar otru, atrodoties lielā attālumā vienam no otra, neizmantojot ne internetu, ne mobilo. Šajā gadījumā cilvēks pirms aiziešanas it kā sazinās ar otru sapņa laikā. Ir daudz zinātnieku, kuri veikuši eksperimentus saistībā ar telepātiju, taču ir arī daudzi zinātnieki, kuri kam tādam nepiekrīt, bet te jau atkal aiziet cita tēma. Vai tu tici, ka var ko pareģot sapņos, vai esi pareģojis ko sapņos? Būtu liels prieks dzirdēt tavas domas par šo tēmu, mans lasītāj!
Paldies, ka izlasīji rakstu, ja izlasīji! 
Kādi ietekumi citiem rakstiem? Ļauj minēt, mazāk teksta, vairāk attēlu? Varbūt kādas stila/drukas kļūdas? Nākamreiz centīšos uzrakstīt kādu DAUDZ īsāku rakstu, piem. faktu rakstu jeb ne tik padziļinātu.
tādu blāķi neviens nelasīs, jo aizmigs 
