Izmirušā vilksomaiņa gēns peles embrijā8

Tasmānijas vilks
Thylacinus cynocephalus

Bija lielākais zināmais plēsīgais somainis. Tas tika iznīdēts 20. gs. vidū, bet pirms tam apdzīvoja gan Austrāliju, gan Jaungvineju.

Tasmānijas vilkam bija dzeltenbrūns kažoks ar 13—21 strīpām uz muguras, no kā tas ieguva vienu no savām iesaukām "tīģeris". Pieaudzis īpatnis bija 100—130 cm garš ar 50—65 cm garu asti. Dzīvnieka plecu augstums no zemes bija 60 cm, un tas svēra 20—30 kilogramus. Tēviņi pārsvarā bija lielāki par mātītēm. Tasmānijas vilki spēja atvērt žokļus netipiski plati - pat līdz 120 grādu platumam. Žokļi bija muskuļoti un sastāvēja no 46 zobiem.

Kāds peles embrijs Austrālijā ierakstīts zinātnes vēsturē. Tas satur DNS fragmentu, kurš pēc zinātnieku domām, nodrošinājis līdzīgu funkciju pirms vairāk nekā 76 gadiem izmirušajā Tasmānijas vliksomainī. Zinātniekiem pirmo reizi izdevies panākt, ka no izmirušas dzīvnieku sugas iegūta gēnu daļa "darbojas" citas sugas organismā.

DNS tika izdalīta no trim 100 gadu veciem, spirtā uzglabātiem vilksomaiņa eksemplāriem, kas glabājās Viktorijas muzeja kolekcijā Melburnā, Austrālijā. Pēc tam no tās izolēja gēnu sākumdaļu, kas nodrošina gēnu nolasīšanu, un ievietoja to apaugļotā peles olšūnā, kuru implantēja peles dzemdē. Tad zinātnieki izpētīja, kā gēna fragments darbojas. Tas nodrošina to pašu funkciju, ko peles gēna sākumdaļas versija, prroti, aktivizē gēnu, kurš piedalās skrimšļu un kaulu veidošanās procesā.

Zinātnieki, kuru vidū ir gan austrālieši, gan amerikāņi, DNS fragmenta pārnešanū uzlūko ar entuziasmu. Unikālo veikumu iespējams izmantot, lai ne tikai noteiktu, kurā evolūcijas pakāpē atradās Tasmānijas vilksomaiņi. Uzskata, ka metodi likt lietā, lai iegūtu jaunu informāciju par izmirušām dzīvnieku sugām, un tas palīdzētu novērst apdraudētu sugu izmiršanu.