Pūķi viduslaiku kristīgajā tradīcijā16

Kristīgajā tradīcijā pūķi bieži saista ar velnišķīga ļaunuma iemiesojumu. Viduslaiku bestiārijos pūķis parādās kā alegorisks lepnības grēka – un tādējādi arī šī grēka cēloņa Sātana– simbols. Viduslaiku stāstos pūķis tēlots kā varoņa vai svētā pretinieks (ko varonis parasti uzveic). Lai arī parasti ar pūķi cīnās vīrieši, pūķus nogalē vai savalda arī sievietes, bieži – kristiešu svētās. Viduslaiku beigās tika uzskatīts, ka ar sātanisku pretinieku pūķa vai milzu čūskas formā cīnījušies jau apmēram 100 svētie, tostarp Sv. Juris, Sv.Antonijs, Sv. Margarēta, Sv. Gregorijs. Visslavenākais svētais, kurš sakāvis pūķi, ir Sv. Juris. Stāsts, kurā viņš izglābj nāvei nolemtu jaunavu, īpašu popularitāti ieguva Vorandžinas Jēkaba XIII gs. Legenda aurea ("Zelta leģenda") dēļ. Kristīgajā tradīcijā Juri pazīst arī kā Georgu. Legenda Aurea

Pilsētnieki bailēs pat ziedojuši pūķim savus līdzpil­soņus, līdz pienākusi valdnieka meitas kārta. Nelaimīgā princese, tērpusies greznākajās drē­bēs un aplikusi krāšņākās rotas, tautas pavadīta, jau padevusies nenovēršamajam liktenim, līdz pēkšņi no kaut kurienes uzradies karavīrs baltā zirgā ar šķēpu labajā rokā.

Svētais Georgs, pārmetis krusta zīmi, iedūris šķēpu pūķim rīklē un pienaglojis to pie zemes (šis motīvs kļuva ļoti populārs grieķu, bizantiešu un vēlāk arī citu zemju baznīcas simbolikā: pūķis simbolizēja Sātanu, bet princese — kristīgo baznīcu, ko Svētais Georgs izglāba no tumsas spēkiem).

Pēc tam Georgs esot apsējis pūķim ap kaklu prin­ceses lakatu un, vilkdams to aiz sevis, kopā ar izglābto jaunavu atgriezies pilsētā. Kad pilsēt­nieki ieraudzījuši savu mocītāju, viņi esot bēgu­ši kur kurais. Georgs viņus apstādinājis un teicis: tā kā kristīgo Dievs ir sakāvis viņu nelaimju vaininieku, viņiem jāpieņem īstenā ticība. Un pilsētnieki pārgājuši kristietībā, bet Georgs, atteicies no balvas, kļuvis neredzams