Latvieši kādreiz svinēja ziemas saulgriežus. Tagad jau ir visādi Santa klausi, filmas "Viens pats mājās" skatīšanās un citi paradumi mūsdienu paaudzei, bet tos pirmos, latviskākos svētkus šodien svinēja arī Rīgā, Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā. Vakar vakarā izdomāju, ka gribu to visu paskatīties un tad nu te ir tas, ko man izdevās redzēt :)
bildes gan kā no vērotāja puses, jo man nav nekādi tur Canon fotoaparāti utt.
Kāpēc tieši muzejā? Jo pirmoreiz, kad tur šogad biju (oktobrī), šis muzejs man palika atmiņā kā ļoti latviska vieta. Šodien te biju jau otro reizi. Galvenais šodienas pasākums bija bluķa vilkšana. Kādreiz ciemos bluķi izvalkāja no mājas uz māju un pēdējā sadedzināja, tādējādi atzīmējot to, ka garākā nakts ir pagājusi, gaisma pieņemsies spēkā un bluķa sadedzināšana ir kā simbols tam, ka cilvēki atbrīvojas no visa ļaunā, drūmā, kas šajā gadā sakrājies. Ir laiks "sadedzināt" sevī grūtsirdību un pievērsties kam cerīgam un priecīgam.
Te es, vēl ceļā uz muzeju. Braucu no VEF ar riteni. Nevarēju izšķirties, vai braukt ar tramvaju līdz Juglai un iet ar kājām pēc tam vai ar riteni braukt. Ar to pēdējo labums tāds, ka var apstāties kur vien iegribas un pats sev ceļa pavēlnieks 
Tad nu pie galvenās ieejas sanāca visādi vilki, zaķi, vāveres un citi zvēri, pārģērbušies cilvēki (paši pirmie bluķa vilcēji, folkoras kopa "Skandinieki"). Un bluķi aizvilka uz Kurzemes sētu, kur to atstāja pļavā, bet sanākušie cilvēki varēja piedalīties rotaļās un izdejoties. Visādas izdarības, gan sadaloties vilkos un aitās, gan vīriešiem īpaša iespēja lekt uz riņķi, turoties pie otra cilvēka kājas un beigās apsēžoties, lai nākamā gadā pilna ķeša naudas būtu :)
tā kā es atbraucu viena pati, tad biju vien no malas vērotāja. Bet ar trīs cilvēkiem gan sanāca elkonī turēties un padejot.
Interesantāk par rotaļām man likās izvēlētās, uzvilktās maskas. Kādam cepure kā zaķītim ausis, kādam citam vāveres aste uz muguras. Redzēju pat Nāvi baltā paltrakā. Mūzikas instrumentu arī netrūka - visādi zvārgulīši, bungas. Viens vīrs pat uz redeles ar kastrolīti rībināja (ja nejaucu, tā bija tāda kā veļas redele).
Un te zirgs, kuru dancināja. Teica, ka visi, kas viņam pieskaršoties, nākamgad būšot laimīgi. Ja kāds ir skatījies un palasījis tādu vienu pavecu "Masku grāmatu", tad tur ir diezgan daudz idejas par to, kā pārģērbties un daudz ko no tā es redzēju šeit, šodien.
Te zirdziņam lika pietupties un palēkties. (piedodiet, ka miglaini)
..Un tad atnāca čigāni. Nē, nevis tie čigāni, bet tie, par kuriem sauc visādus pārģērbušos ciemos nācējus (kā teica "Iesim čigānos"). Folkloras kopa "Ceiruleits". Viņus es gaidīju visvairāk, jo viņi ir no Latgales :) dziesmas arī sirdij mīļākas.
Čigānietes, mazais gailēns (kurš dažiem piebikstīja pa galvu ar savu mietu). Īsti nesapratu, ko tas nozīmēja. Acinājums pievienoties rotaļai vai kaut kā tā? Bluķi kopīgi aizvilka uz Vidzemes sētu. Kamēr citi dziedāja, viens čigāns visu laiku raustīja lāci aiz jostas, kas apsieta ap vēderu. Izviļāja jau pamatīgi.
Sāka snigt sniegs, vējš mainījās un pūta te no vienas puses, te no otras. Pēc šī slapjā sniega mūs "iepriecināja" krusa. Daudzi cilvēki aizgāja uz tirdziņu (uz galvenā ceļa). Citi atnākušie pievienojās.
Tāds bija dienas goda "viesis" un tā to arī aizvilka šurpu turpu.
Paldies par bildēm!
Tagad jaunieši sataisa nesaprotamas maskas un rīko ballītes kā skaļš bars. Nezin ne senās dziesmas, ne izdarības, tāpēc arī tas nenes nekādu svētību. Visi svētki - vienveidīgas skaļas ballītes ar iedzeršanu. Protams, ir arī izņēmumi.
.
