Ar laiku arvien grūtāk ir iedomāties, ka šeit trenējušies karavīri un bijusi tāda kā neliela armijas pilsētiņa. Teritoriju no apkārtnes nošķīra zaļš, garš un augsts koka žogs, kuram laika gaitā parādījās arvien vairāk defektu. Tas tika pilnībā nojaukts tikai pirms dažiem gadiem un apkārtējajiem pavērās kazarmas, kur vairs par tās varenību liecina tikai stiprās akmens un betona celtnes. Šur tur manāmas dzeloņdrātis, taču visi lielākie metāla gabali jau sen kā izvākti.
Galvenajā ēkā, kur atradās galvenie virsnieki pa gaiteņiem staigā vien vējš, bet ņemot vērā uz sienām atstātās liecības par cilvēkiem, kas tur bijuši šo pāris gadu laikā, to nav mazums. Arī es centos atstāt savējo, bet apmetums bija pārāk nenoturīgs un krita nost. Plašie un daudzie logi dod neizbēgamu dabas iedarbību. Sniegs atrodas pat tieši ēkas vidū. Vietām sniegā arī ir manāmas pēdas. VIien pirmajā stāvā logi ir noslēgti ar ķieģeļiem un dažādiem dēļiem, tāpēc tur valda gandrīz pilnīga tumsa. Apkārt ik pa laikam brauc kāda mašīna. Šai ēkai ir zīme ''Privātīpašums'', bet to neviens neapsargā, kā arī citas netālu esošās ēkas. Tuvāk ielai, kas krustojas ar Rīga - Daugavpils šoseju ir izvietots atkritumu nodošanas punkts. Vecos konteineros sevišķi daudz redzams stikls.
Sen izgaisušās ritmisko zābaku klaboņu un zirgu pajūgu skaņas ir nomainījušas retās mašīnas, kas kazarmu teritoriju izmanto taisnākam ceļam uz turpat esošo dzīvojamo apgabalu.
