Vai tas nav dīvaini, ka cilvēki žēlojas, ka viņiem trūkst laika būt laimīgiem, bet laiks tiem pietiek, lai ļautos čīkstēšanai par visu, kas ir slikts?
Negatīvisms16
211
3
Žēlošanās, čīkstēšana un sūdzēšanās ir briesmīgāka par vispār neko nedarīšanu, jo katru reizi izrādot savu negatīvismu kļūst arvien grūtāk izrāpties no tās bedres, kur Tu esi nokļuvis. Negatīvā domāšana ir jāatmet, gluži kā smēķēšana un jāaizstāj ar ko labāku. Un kā būtu ar prieku par dzīvi?
Negatīva attieksme patiesība grauj cilvēku. Tu neatradīsi problēmu risinājumus, noveļot vainu uz kādu citu! Un tie, kuri saka:”Pozitīvā domāšana man nelīdz” nesaprot lietu būtību. Nejau domāšanai jāstrādā, bet pašam cilvēkam!
Vai Tu pazīsti kādu ar negatīvu attieksmi? Nu, un cik ilgi viņš tāds jau ir? Gadu? Divus? Varbūt piecus vai jau desmit? Jā, un tieši tik gadus viņš ir zadzis sev laimi un prieku.
Viss, ko mēs sakam sliktu par sevi patiesībā ir kā pašhipnoze, kurā prāts tiek ieprogrammēts uz neveiksmi. Un tā negatīvā pasaule, ko mēs izveidojam savās domās, kļūst par īstu.
Mazs piemērs.
Ralfs vienmēr žēlojas par dzīvi: “Mūsdienās cilvēki ir rupji un nepieklājīgi. Vienalga kur Tu ej un ko Tu dari, vienmēr ir jāsatiek neapmierināti cilvēki.” Tā nu mēs reiz devāmies uz kafejnīcu, kur mūs uzņēma laipns oficiants. Ralfs pasūtija vidēja lieluma kafiju, bet kad tā tika atnesta, sāka sūdzēties: “'Šī skaitās vidēja lieluma kafija? Jums bija mani jābrīdina, ka tās ir tik mazas. Es taču būtu pasūtījis lielāku!” Oficiants pacietīgi noklausījās, un atnesa jaunu lielo kafiju. Ralfs palūkojās uz jauno kafiju: “Un šī ir lielā kafija? Te tak nav pietiekoši krēma!” Oficiants neizturēja: “ Jā, šī ir lielā kafija lielākajai daļai cilvēku. Nākošreiz varbūt iedomājaties vēl palūkt dubulto krēmu!”
“Ŗedzi,” Ralfs sacīja, “cilvēki ir rupji!” Jā. Ralfa pasaulē tie ir tādi, jo viņš like tiem tādiem būt.
Eh, un galvenais negatīvisms ir lipīgs un negatīvie turas kopā! Jā, tas varbūt liekas savādi, bet tik tiešām negatīvie viens otru pievelk un kopā veido “laimes apdalīto” klubiņu. Tāpēc uzmanies no viņiem.
Un vispār neapmierinātie ne tikai nodara pāri sev, bet arī visai pasaulei. Tā vietā lai palīdzētu, viņi aizsedz sauli un piegružo labo. Bet tā padomājot, ja jau viņi izdzīvo iepotējot negatīvo apkārtējiem, kāpēc gan neinficēt viņus pašus ar smiekliem, līksmi? Ja jau viņiem ir jāpārnēsā slimība, tād kāpēc lai tas nebūtu smaids?
Tev patiks šie raksti
Piekrītu, ka jādomā pozitīvi, tad mēs savu pozitīvismu pielipināsim citiem! 
