Šis dzejolis tapa pēc tam, kad ar smagu strīdu aizgāju prom no mājām, jo nespēju tur vairs izturēt (personiski iemesli). Tā bija gara, mokoša nakts, kad pusnaktī ar ceļa somu izgāju no mājām, lai tiktu līdz pilsētai 50 km attālumā. Daļu nogāju ar kājām, daļu ar stopiem. Bija ļoti smagi emocionālā ziņā. Kopš tās dienas ir pagājuši 2 mēneši.
Lai cik tālu es nebūtu,
Man vēlme būt vēl tālāk
No vietas,
Kur neredzamas saites sienas klāt,
Kur sirdij uzlikts žņaugs
Un pustonnīgais smagums,
Kas nepametīs nekad.
Ja vien es spētu apturēt to visu,
Kas rada sāpes
Vai no tā maz būtu kāds labums,
Jo atmiņas izdzēst nevar.
Es sāku jaunu dzīvi
Un priekšā ir bezgala garš ceļš ejams.
Viņi teica, ka nekad nemainīšos.
Viņi teica - tu to nespēsi.
"Lūdzu piedodiet man,
Es nespēju pašlaik jums piedot."
Es atmiņas izdzēst nevaru.
