Nu šis būs mans 3.ais raxts un šoreiz tāds nopietnāks - pietiek kautko jautru, ne.?
Būs teksti, kas liek aizdomāties par lietām kuras bieži dzīvē mēs tā līdz galam nenovērtējam...
Tad nu šeit daži teksti ar bildītēm kuras centos piemeklēt klāt pēc tēmas...
P.S. - sōry, ja daži jau zināmi! ;))
Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ''Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi.''
Šodien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: "Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli?" Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: "Kad tu viņus zaudē.
Šodien ir pagājuši tieši 5 gadi un es vēl joprojām nevaru aizmirst viņas smaidu, kad viņa izgāja pa durvīm pēdējo reizi un teica : ''Es tevi šonakt vēl redzēšu, mīļum. ''
Manam sunim ir trīs kājas. Lielākā daļa cilvēku viņu tādēļ neglauda. Maza meitenīte apmēram 5 gadus veca pieskrēja un vairākas reizes noskūpstīja viņam ausis. Viņa teica: "Kur ir viņas kājiņa? Ja viņai vienu vajag, es varu iedot. Viņai to vajag vairāk nekā man." Es nespēju beigt smaidīt.
Šodien Atlantas lidostā, savā armijas uniformā dodoties uz lidmašīnu maza meitenīte pieskrēja pie manis, sagrāba roku vaicājot vai es drīz atgriezīšos no ārzemēm. Pateicu, ka būšu atpakaļ pēc 6 nedēļām. Viņa pasmaidīja un teica: ''Vai tu, lūdzu, nevari manam tētim pateikt, ka mīlu viņu. Mamma teica, ka viņš no turienes nekad neatgriezīsies.''
11. septembrī, 9 gadus atpakaļ , es izskrēju no pasaules tirdzniecības centra bez sava vīra, kurš strādāja tikai 3 stāvus augstāk. Un mēs nekad vairs nevarējām atvadīties.
Vakar viens no maniem labākajiem draugiem izdarīja pašnāvību nošaujoties apmēram 2 dienā. Un tikai tagad es savā mobilajā pamanīju neatbildēto zvanu no viņa vakar 1:56.
Šodien es vienā no savām vecajām ķemmēm atradu tavu matu. Es burtiski uz to blenzu 10 minūtes. Man tevis pietrūkst tik pat stipri kā todien, kad man tevi atņēma
Es skola noskrēju 50 m visātrāk par visiem...Es skraidīju un lielījos, ka man ir ātrākās kājas.. lielījos, lielījos līdz brīdim, kad sadzirdēju, ka kāds raud, paskatījos pa labi un ieraudzīju zēnu bez kājām ratiņkrēslā, kas skatījās man tieši acīs un smagi raudāja.No tās reizes es vairs nelielos, ka es kaut ko fiziski varu vairāk par kādu citu.
Vienreiz es savai māsai, kurai ir tikai 6 gadi, pastāstīju: ’’Kad līst, kaut kur šajā pasaulē raud kāda meitene.’’ Vakar lija un es ieraudzīju māsa skrienot ārā pa durvīm ar lietus mēteli, tāpēc jautāju, kur viņa dodas. Viņa atbildēja: ’’Es atradīšu to meiteni, kura raud un viņu iepriecināšu.’’
