Tepat spokos izlasīju rakstu, kurā bija stāstīts par meitenīti, kura slimo ar autismu un par kaķenīti, kura liek viņai justies labāk. Domāju, ka katram bērnam nepieciešams kāds dzīvnieciņš mājās, tas viņam daudz iemācīs un darīs laimīgāku bērna mazo sirsniņu.
Tā jau protams viss ok, ja ir kāda slimība un ir kāds, kas var palīdzēt, tad ok. Bet ne vienmēr viss ir tik jauki un mīļi.
Man ir kāds stāsts par šo..
Kad biju bērns - apmēram deviņdesmito gadu vidus vai beigas. Mums kaimiņos bija ģimene. Ģimene kā jau ģimene, mamma, tētis un meita. Meitene vecāka par mani - kādus gadus 5-8. Meitene grib sunīti dikti,dikti. Vecāki labi gribēdami, dabūja melnu kucēnu vārdā - Roko. Viss jau labi, meitene rūpējās un ir laimīga, veda ārā, dauzījās, arī sētā bija spicā, jo viņai ir smuks suns. Bet ne tikai bērni izaug, bet arī dzīvnieki tā dara. Suns izauga, meitene arī paaugās. Suns tika pamests, ģimene tur kādus dažus gadus vēl padzīvoja, līdz pārvācās. Suns palika par bomzīti, bieži gulēja pie viņu kāpņu telpas. Mēs pārējie sīči ar viņu spēlējāmies, skraidījām ar viņu un barojām. Tas turpinājās vairākus gadus. Līdz Roko vairs nebija. Nezinām kur palika, vai nomira, vai patversme parūpējās, vai kāds pieņēma savās mājās.
Tāpēc mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinam.
Vasarā plānojam savam mazajam iegādāties kādu mājdzivnieciņu.
Cik mīļi 
