Šis ir vēl viens skumjš dzejolītis, kad sirsniņa bija sailgojusies pēc sava mīļuma. Neredzēju viņu ļoti ilgi un savas skumjas izteicu dzejolī. Joprojām ilgojos pēc viņa, kaut vai dienu neesam redzējušies. Ļoti, ļoti mīlu un ilgojos pēc viņa. :**:
Ar asaru lāses dzīpariem
Upes smilšainā krastā
Es rakstu vārdu tavu,
Lai tam izklāstītu sāpi savu.
Es meklēju sevī avotu,
Kas remdētu nebeidzamās ilgas,
Kas liec sirdi pie zemes
Kā vējš pļavas smilgas.
Man vajag tavas siltās sirds pieskārienu,
Kas mierina manu dvēseli
Un izkausē visas sāpes
Un dvēseles neremdināmās slāpes.
Manas rokas kvēli alkst
Aptīties tev kā vīteņi apvij koku,
Sirds vēlas pie tavas sirds pieglausties
Un mūsu pasaulē aizmirsties.
