Galvenais kojās ir mācēt zagt. Kad es vēl sevi varēju saukt par kojinieku, tad mums virtuvē bija skapīši, katrai iestabai viens. Ja iegājām virtuvē un kāds kaut ko bija aizmirsis (pannas, katlus, cukuru utt), tad tas automātiski nonāca mūsu skapitī. Protams, mums bija kamera, īstenībā tās bija visur, bet tas jau nemaina lietas būtību. Vēl jāmāk piedurties ar tādiem komponentiem kā cukuru vai sāli, ja virtuvē kāds taisa ēst, piemēram vāra pelmeņus, kas kojās nav retums, un cilvēks aiziet uz mirklīti prom, tad vienmēr ir jāieber katlā sāls kaudze vai arī cukurs un vēlāk jāskatās reakcija. Kojās ir jautri, ja māk priecāties. tāpat arī visām meitenēm kojās patīk, ja kāds puisis labi spēļē ģitāru. Es un viens no istabas biedriem vienmēr spēlējām kopā, tad pie istabas durvīm sēdēja pilns ar čičellām un tusēja bulku. Bet pa lielam kojas nekam neder. Pirmkursniekiem, protams, patiks, jo beidzot būs tālākno mājām, no ierastās vides, bet ar laiku visi saprot, ka, lai vai cik ļoti saspringta situācija nebūtu mājās, tur ir daudz labāk. :) Sveicu ar pirmo septembri bērni.