Ironija (grieķu ειρωνεία, no ειρων 'tas, kurš izliekas' ) ikdienas izpratnē ir runas situācija, kurā izteikuma jēga ir pretēja tā burtiskajai nozīmei. Runā to bieži panāk ar intonāciju, pārspīlējumu, izteikuma burtiskās nozīmes kontrastu ar runas situāciju vai kontekstu. Ironijas divi pamatveidi ir verbālā jeb runas ironija un situatīvā ironija. Situatīvo ironiju veido kontrasts starp gaidīto vai plānoto un patiesībā notiekošo; piemēram, šādā ziņā ironiska ir situācija, kurā kāds cilvēks smejas par cita nelaimi, neapzinoties, ka tajā pašā laikā šāda pati nelaime notiek ar viņu.
Ironijas funkcijas ir dažādas: tā var būt satīriska, nodrošināt komisku efektu, nosodīt dažādus notikumus, parādības, īpašības. Verbālā ironija tiek uzskatīta par nozīmīgāko retorisko figūru. Gan verbālajai, gan situatīvajai ironija ir ļoti liela nozīme literatūrā, it īpaši romantismā un postmodernismā.
Ironisks var būt ne tikai, piemēram, kāds teksta fragments vai kāda situācija, bet arī kāds literārs vai mākslas darbs kopumā. Tāpat iespējams runāt par cilvēka ironisku attieksmi, skatpunktu.
