Piekrītat, ka 199x gadi bija labāki? Mēs vēl bijām bērni, sēdējām pliku pakaļu smiltiņās un cepām smilšu kūkas, nebija par neko jāuztraucas. Te mazs ieskats par to kāda bija mana bērnība. (bildes nav manas)
Deviņdesmitie.8
68
1
Vecais labais Ikarus. Noteikti katrs 90.gadu bērns ar tādu vizinājās. Vasarās karsts- ziemās auksts. Protams, ka, kad ziemā stāvot pieturā, ieraudzījām šo autobusu, priecīgi nebijām, bet ko darīt?
Fiškas, kepkas.. kā nu katrs to sauc. Skolas laikā, starpbrīžos neiztikām bez to spēlēšanas. Un, jā kādu pazaudējām, tad diena bija sačakarēta. Man tādu bija ļoti daudz, arī tagad vēl ir saglabājušies.
Tetris. Tur bija tik daudz spēļu, ka vēl tagad prasās uzspēlēt. 
Tagad to visu var atrast viedtālruņos, bet emocijas nav tās pašas, kas toreiz.
Maģītis. Atceros laikus, kad mamma sapirka daudz, daudz kasetes (Modern Talking, Abba, Pet shop boys, Tranzīts, Ivčiks, Aija...), kuras neapnika klausīties un dziedāt līdzi. Vēl tagad šad tad paklausos. 
Krāsnī cepti āboli. 
Kas varēja būt garšīgāks? Nedēļas nogalēs to vien ēdām, jo tā bija kā delikatese.
Lauku darbi- siena vālošana. Nepatika jau, bet darīt vajadzēja. Ārā karsts, saule, pleci apdeguši.. un tad, pēc grūta darba daudz ūdens un no mammas daudz saldējumi. 
Vēl tagad labprāt to darītu, bet te pilsētā nav kur.
Makšķerēšana. Man kā meitenei ļoti patika turpat piemājas dīķī pamakšķerēt. Toreiz zivis piebarojām ar baltmaizi, bet sanāca arī tā, ka maizi paši apēdām. 
Nebija ne aizliegumi, ne licenzes vajadzīgas. Ej un ķer.
Izskats. Agrāk meitenēm nevajadzēja raustīt uzacis, krāsot matus ekstravagantās krāsās. Mamma teica, ka lielākā daļa sieviešu neskuva kājas, jo tā nebija pieņemts.
A tagad? Staigā meitenes ar tādām uzacīm, vai nu kā Brežņevam, vai vispār noskuj un uzzīmē mazu svītriņu.
Tev patiks šie raksti
