Visu laiku labākais mākslinieciskās purkšķēšanas meistars Žozefs Pujols (skatuves vārds - Le Petoman), oriģināla žanra kabarē artists.
Cilvēks ar talantīgu pēcpusi.22
155
5
Notika tas karstā vasaras dienā 1860. gadā. Jūrā peldējās mazs franču izcelsmes puika Žozefs. Palicis bez mammas uzraudzības, viņš ievilka elpu un ienira zem ūdens, kur vēderā, proti, zarnu traktā, momentā sajuta ledainu aukstumu. Izskrējis krastā, puišelis piedzīvoja vēl vienu šoku, kad no viņa pēcpuses ar strūklu sāka tecēt jūras ūdens. Tad izbijies, mātes aizvests pie ārsta, jaunais Pujols vēl nezināja, ka ar viņu notikušais nav slimība, bet gan brīnumaina spēja, kas drīzumā viņu padarīs gandrīz vai par Parīzes simbolu un pašu spilgtāko tā laika kabarē zvaigzni.
Ž. Pujols piedzima 1857. gada 1. jūnijā Marseļā. Gāja skolā, pēc tam strādāja par maiznieku, un visbeidzot aizgāja dienēt franču armijā. Vienreiz Žozefs pulka biedriem izpļāpājās par savu galveno bērnības notikumu un tie pieprasīja atkārtošanu. Pēc pāris dienām eksperiments noritēja ar pozitīvu rezultātu. Turklāt brašais kareivis atklāja, ka, strādājot ar vēdera un pēcpuses muskuļiem, viņš spēj sevī ievilkt tik ūdens, cik nepieciešams, bet pēc tam izvirst to ar vajadzīgo ātrumu un spēku. Triks ar strūklaku no pēcpuses kazarmās palika par izklaidi numur viens, un tajā pat laikā Pujols sāka trenēties vairs ne ar ūdeni, bet gaisu. Tas viņam deva iespēju ievērojami attīstīt talantu, iemācīties ar pēcpusi radīt vis dažādākās skaņas, un visu atlikušo mūžu lepni nēsāt armijas iesauku Le Petoman - Cilvēks-purkšķis vai vienkārši Pirdējs.
Cilvēks, kas stāv uz skatuves un ar pēcpusi atskaņo valsts himnu... Mazais viena cilvēka teātris, ko atvēra Pujols, katru vakaru bija burtiski piebāzts ar skatītājiem. Nebija neviena tāda Marseļas iedzīvotāja, kam kaut vai reizi nebūtu sāpējis vēders un birušas asaras no smiešanās, klausoties, kā Pujols ''nospēlē'' Marseljēzu.
1892. gadā viņš debitēja Parīzes kabarē Moulin Rouge, kam bija gatavojies vairākus gadus. Uzstājoties, Le Petoman demonstrēja visu savas pēcpuses dinamisko diapazonu, no augsta tenora līdz dobjam. Viņš atdarināja mazas meitenes, vecas sievas un līgavas kāzu nakts purkšķēšanu, imitēja pērkonu un lielgabalu zalves.
Cienījamas Parīzes dāmas, iespīlētas ciešās korsetēs, no histēriskiem smiekliem krita ģībonī. Eiropas kabarē zālēs, kur uzstājās Pujols, patstāvīgi dežūrēja medmāsas. Bet priekš tiem vīriešiem, kas turēja viņu aizdomās par krāpšanos, artists rīkoja privātus koncertus ar pliku pakaļu. Vienā no tādām privātām performancēm pabija arī Beļģijas karalis un norēķinājās ar 20 franku zelta monētu, kas priekš tā laika skaitījās liela nauda. Vispār Pujols Moulin Rouge nesa ievērojamu peļņu, nopelnot vairāk, kā tā laika dīva, Sāra Bernāra.
Draudzība ar Moulin Rouge nebija visai ilga - no 1892. līdz 1895. gadam. Tad pēc strīda un tiesāšanās ar kabarē īpašnieku, oriģinālā žanra aktieris atvēra savu Pompadour teātri. Par galveno teātra izrādi kļuva - pasaka par meža zvēru dzīvi, kur ar pēcpuses palīdzību onkulis Džozefs iepazīstināja jaunos parīziešus ar zvēru un putnu balsīm.
20. gadsimta sākumā Žozefa karjera gāja uz leju. Publikai apnika. Arī teātris aizvērās, kad četrus viņa dēlus iesauca Pirmā pasaules kara frontē. Vienu no viņiem iesēdināja, vēl divi atgriezās invalīdi, un Pujolam vispār zuda interese par artistisko karjeru. Daudzbērnu ģimene atgriezās dzimtajā Marseļā un nodevās pierastajam maizes cepēju biznesam. Žozefs Pujols nomira 1945. gadā. Viens no medicīnas institūtiem radiniekiem piedāvāja 25 tūkstoši franku par viņa ķermeni, bet neviens no Pujola bērniem nepiekrita - pārāk stipri viņi mīlēja šādu labsirdīgu, jautru un gādīgu cilvēku, kāds bija viņu tēvs.
Vienā no ASV muzejiem atrodas aizlodēta kapsula ar lieliskā artista gāzēm. Pagaidām tā nav atvērta un Žozefs Pujols paliek, kā viens no unikālajiem cilvēces pārstāvjiem. Protams, labāk būtu to dzirdēt, kā 100 reizes redzēt vai lasīt...
Tev patiks šie raksti
