Dāmas, ak dāmas. Jūs esat atslēga tam, ka mums ir negulētas naktis. Jūs esat tās, kas mūs ir sakārdinājušas ar savu augumu, prātu un seksapīlu. Jūs esat tās kas liek domāt par dzīves jēgu. Ak, mīļās dāmas, tas nav pārkāpums.
Čaļi mīliet un lutiniet savas dāmas. 
Tas augums ko viņas rāda, parāda cik dzīve ir sārta, jo kad viņas dzīvē mums ienāk, mūzīga laime mums pienāk
Ejam mēs uz turieni, kur mūs neviens nepazīs.
Ejam mēs uz turieni, kur mūs neviens neatzīs.
Seko man tur tālumā, visas nakts garumā.
Savu augumu tā rāda, vai tā ir viņa vai tā ir kāda, neaprakstāma.
Pludmalē viņa gaida, stalta, gaiša un slaida, kā tikko uzplaucis zieds, kas mums ir viens.
Smaids, kas daiļo tavu seju, liek aicināt tevi uz šo deju, šo deju, ko sauc par dzīvi.
Tavs augums, tik stalts un kārdinošs.
Tava āda maiga un silta.
Tavas acis gaišas un vilinošas.
Bet tava dvēsele? Tā gan ir auksta.
Pozejam un kārdinam, mūsu dabā iedzimta. Tos puišus savaldzināt un gultā ieripināt 
Daiļas tev ir tās, apslēptās.
Mazās vai lielās, citiem skatāmās.
Tu tās rādi man ikdienu
Gultā savas acis vēršot pret sienu.
Pasmaidi kaut šo reizi, vienu vienīgo reizi, līdz es aizeju greizi.
Rādi savas, rādi tās,
neaprakstamās.
Rādi tās bumbas, rādi tās
Acis savas neaprakstamās.
