Kāpēc laika pavadīšana vienatnē joprojām ir kauna traips? Kāpēc cilvēki, kuriem patīk darīt lietas vienatnē, tiek uzskatīti par vientuļniekiem?
Problēma ir tāda, ka laika pavadīšana vienatnē tiek uzskatīta par sabiedriski nepieņemamu. Tas ir saprotams, tik tiešām. Gadsimtu laikā mēs esam pieņēmuši to, ka cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks. Mums ir nepieciešami cilvēki apkārt mīlestības un atbalsta dēļ. Tikai pēc sarunām un tikšanās reizēm divi cilvēki spēj izveidot draudzību, kas var ilgt veselu mūžību, kā arī satikt cilvēkus, kas palīdz mums izveidot no sevis tās labākās versijas.
Bet mēs bieži novērtējam par zemu to, ko paši varam izdarīt sevis dēļ.
Laika pavadīšana vienatnē sniegs Tev iespēju sakārtot savas domas, analizēt savu dzīvi un mainīt lietas, kas būtu jāizmaina. Tas viss ļaus mums kļūt par patstāvīgiem cilvēkiem.
Tomēr mani mulsina tas, cik negatīvi attiecas pret to, ka vēlies pavadīt laiku kopā ar sevi. Došanās iedzert vienatnē ir reāls murgs. Darbinieki regulāri jautā, vai es gaidu kādu, cilvēki noklausās manu pasūtījumu un izspēlē savā galvā manu stāstu, kas iespējams varētu saistīties ar salauztu sirdi, un es redzu viņu sejās žēlumu. Tomēr šajā vietā es vēlos kaut ko atklāt; došanās vienatnē ārpus mājas nenozīmē to, ka esmu vientuļa vai to, ka man nav draugu.
Patiesībā man ir tiesības nebūt noskaņojumā, lai izklaidētu kādu ar aktivitātēm vai iesaistīties sarunās.
Mūsdienās sociālie tīkli liek šķēršlus tam, lai nekontaktētos ar kādu. Mēs regulāri skatāmies dažādu izmēru, formu ekrānos, lai redzētu, kur cilvēki dodas, ko viņi ēd, ko viņi velk mugurā un pat to, kā viņi ir iekārtojuši savu istabu. Puse no šīs informācijas ir domāta komentāru un «patīk» apstiprinājumam, ka visu dari pareizi. Es melotu, ja teiktu, ka man tas nepatīk, bet ar laiku tas paliek nogurdinoši. Es sasniedzu punktu, kad alkstu pēc laika «sev».
Esmu sapratusi to, ka laika pavadīšana vienatnē, ir labākais, ko vari sniegt dvēselei. Šajā vientuļnieka laikā es iemācos izbaudīt pati savu kompāniju. Tas sniedz man iespēju padomāt par lietām, izdomāt, ko es savā dzīvē daru nepareizi, palutināt sevi par maziem sasniegumiem. Tas ļauj man visu darīt soli pa solim.
Un vispār... lielākoties tas it nemaz nav tik romantiski kā liekas. Bieži vien tā esmu tikai es, kas sēž kādā kafejnīcā, ēd un lasa grāmatu. Un ja man tā ir ērti, tad kāpēc citiem cilvēkiem tāpēc ir jājūtas neērti?
Godīgi sakot, es iesaku katram pavadīt laiku kopā pašam ar sevi. Dari visas tās lietas, kuras nevarēji izdarīt, jo nebija ar ko. Ej uz kino un noskaties to filmu, uz kuru negribēja iet neviens no Tava draugu loka, dodies ceļojumā uz to vietu, kur neviens negribēja doties kopā ar Tevi, dodies uz mākslas izstādi, kuru Tavi draugi uzskata par garlaicīgu, un dodies iedzert kafiju vienatnē, kad nevienam nav laika, lai sastādītu Tev kompāniju.
Vienkārši dari to tad, kad Tu vēlies! Saproti to, ka Tu esi pietiekami daudz pati sev. Nebaidies no nosodījuma, bet visvairāk - nebaidies pati no sevis!
Uz priekšu, sniedz savai dvēselei to, kas tai ir vajadzīgs. Velti nedaudz laika pati sev!
Un nobeigumā vēlos izcelt to, ka šis nav mans teksts. Rakstu ar nosaukumu «I love doing things alone & people should stop worrying about it» pamanīju internetā. Sapratu to, ka tā ir problēma, kas skar daudzus, arī mani. Tāpēc nolēmu to iztulkot un publicēt Spokos, jo teksts ir patiesi labs un varbūt kādam noderēs!