Apmākusies svētdiena, vēl piedevām ļoti dzestra. Tomēr tas nemaina ieceri aizbraukt uz Ķemeriem. Noskaņa ir kolosāla, un brauciens iesākas. Kaut kādā brīdī saules siltā rociņa izlaužas no mākoņiem, noglāsta kokus, bet, sajutusi salnas asos kodienus, ātri ienirst atpakaļ.
Krāsu eksplozija ceļa malās uzspridzina smadzenes. Tu skaties uz šo krāšņumu un vienā brīdī sajūti, kā visas rudens krāsas saplūst ar Tevi, izplūst Tev cauri, un Tu pats esi šo krāsu epicentrā.
Neskaitāmie bērzi ir tik dažādi, lapu krāsu diapazons variē zaļos, dzeltenos, oranžos un brūnos toņos tik neskaitamās variācijās, ka prāts gandrīz vai atsakās tam noticēt. Labi, ka ir stingri zaļās egles, kuras visu noliek savās vietās.
Savāda, nereāla sajūta – izbraucot no Rīgas, tūlīt sākas Babītes novads. Tad Jūrmala. Un tūlīt pēc Jūrmalas atkal Babītes novads. Aga, Babīte ir visur!
Bet, jau braucot pār Lielupi, rudens pazūd, un piesakās ziema. Viss ir miglaini balts – apsalušās smilgas, vēl nesen zaļā zāle un miglainie krūmi. Šķiet, ka tūlīt, no nākamā pagrieziena iznāks Ledus karaliene ar savu burvju zizli, un viss, pilnīgi viss sasals, pārvērtīsies nesaliekamā ledus kristāliņu puzzlē.
Bet aiz pagrieziena izpeld milzīgs miglas kamols. No tā neskaitāmas miglas stīgas stiepjas gar ceļmalas kokiem un spēlē uz tiem nereāli maigu melodiju. Un koki ietinas tikko dzirdamajā melodijā kā apmetnī. Viss ir tik maigs un mīksts, ka bail pat ar skatienu pieskarties...
Iebraucot otreiz Jūrmalā, migla pazūd, ziema izkūst, un atkal rudens krāsu eksplozija vandās pa pelēkajām šūniņām. Šoreiz ar divkāršu spēku, jo pasākumā iesaistās sarkandzeltenās kļavas.
Ķemeros ir auksti. Izskatās pēc mūžīgā sasaluma. Bet tad netraucē uzsākt ceļojumu...
