Brīvdiena pavadīta, tvaiks nolaists, ciemiņi izvadīti, kaut kas arī citās frontēs padarīts. Apņēmības pilni atkal ķeramies pie Mantas projektiņa. Uz galu jau iet trešā špakteļu bundža, pa rupjam rēķimot turpat seši kilogrami jau nograuzti, bet no malas skatoties nekāds dižais progress nav saskatāms. Kopumā jau Mantai formas, līnijas un kantītes veidojas, bet viss ir raibs kā lieldienu ola. Pārsvarā darbība notiek uz aci, izjūtām un tausti, tāds dikti vienmuļš bet atbildīgs process. Principā raksts vēl tā kā nebija plāniņā, bet interesenti neliek miera, nemitīgi jautājumi : kā, kas, kādā veidā, cik ilgi....?
Arī šeit ne viss notiek kā grāmatā, reāli viss notiek krietni interesantāk un aizraujošāk, humora netrūkst. Paldies dievam brīvdienas cauri un tusotāju kustība apsīkusi, es te nedomāju tos spokus kuri pie namis viesojās, arī bez viņiem ekšena netrūrst kad ierodas bračka ar savu brandžu (darbiniekiem), tad jebkurš seriāls nobāl šo darboņu priekšā, tie spoki, kuriem bija laime vai nelaime ar viņiem pie manis saskrieties, apliecinās. Firmā gadījās šaise, kamēr transporta daļas direktors ampelējas pa saviem apartamentiem viena transporta vienība riktīgi dabūja trūkties, aizbrauca uz tehnisko apskati un saņēma trīsdesmit divus divniekus. Joki mazi, pat ja garais mēnesis līdz atkārtotajai skatei, sanāk ka dienā novēršot vienu defektu ar mēnesi būs par īsu. Tā nu pats šefs ar darbiniekiem pieķērās tehnikas reanimēšanai... taču šoreiz stāsts ne par to...
Pēc visa šitā ir patīkami atkal mierīgā atmosfērā ieiet normālā darba ritmā, bet arī Manta parūpējās mūs panerrot.
Labs!
Kas tad tur par vāģi ?
He he labi kapājat ar brāļuku!! Sveiciens! 
