Mēs visi, kas vien ikdienā paši stūrējam auto, domājam, ka esam labi, ja ne izcili braucēji, bet tomēr der izlasīt. It kā elementāras lietas, bet nelaimes aizvien notiek.
Praktiski padomi tiem, kas pie ruļļiem.15
246
3
Pirmais un pats galvenais - vienmēr brauc ar domu, ka nekad nevari zināt, kāds idiots tev ir blakus uz ceļa, kad tu atrodies kustībā ar ātrumu 100km/h (un ceru, ka ne īpaši vairāk, spiest pedāli līdz zemei arī ir stulbuma pazīme, labāk galā 10 minūtes vēlāk, bet vienā gabalā burtiskā nozīmē). NAV tādi ceļa posmu, kurus izbraucot, var parakņāties salonā, atbildēt uz īsziņu vai ko tādu, pat ja ceļš ir taisns un labi pārredzams, no kāda lauku sānceliņa var izspraukties idiots, kas vispār neskatās ne pa labi un ne pa kreisi, un tu nenoreaģēsi, ja tajā laikā skatīsies kaut kur citur. Tas pats attiecas arī uz gājējiem, bet par tiem nedaudz vēlāk. Taču rēķinies, ka tev blakus var būt kāds alkohola, narkotiku, medikamentu izraisītā reibumā, bez tiesībām un zināšanām vai vienkārši zempierītis, kam domāšana galīgi nav stiprā puse un, ja tu uz Latvijas ceļiem esi nobraucis vismaz 200 km, tad teju varu garantēt, ka vismaz vienam no šādiem bīstamajiem tipāžiem esi pabraucis garām.
Par ātrumu. Latvijā it kā nekur nav atļauts braukt vairāk par 90 km/h, bet mēs visi labi zinām, ka lielākā daļa brauc līdz 105 km/h un lielākoties nekas jau arī nenotiek. Uz lielajām šosejām (pamatā, ne visos posmos) ceļa segums ir gana ciešams (es nesaku - labs), lai varētu braukt arī šādā ātrumā, bet jātceras iepriekšējais idiotu princips un jāsaprot, jo lielāks ātrums, jo lielāks būs trieciena spēks, ja kaut kas saies grīstē. Un pie ''idiotu'' klasifikācijas mēs varam piesaistīt arī meža dzīvniekus, ja tu uz 100ta notrieksi alni, visticamāk nokļūsi kapsētā vai ar smagām traumām slimnīcā, mašīna būs derīga vairs vien šrotam, tāpēc, ja meža vidū ir zīme ar alni, tad labāk tomēr pacel kājiņu vieglāk no gāzes pedēļa, būs vairāk laika reaģēt un izvairīties, kā arī sadursmes gadījumā sekas nebūs tik smagas (notriekt vari jau varī kaut ko mazāku). Tas pats arī ziemā un šķīdonī, nu nav jānesās uz visiem atļautajiem, laiks ir slidens un pietiek ar vienu strauju kustību, lai sāktu slīdēt. Un šķīdoņa laikā pilsētā vispār brauc lēnām, it sevišķi gar pelķēm gar ietvēm, neviens gājējs negrib, lai viņu no galvas līdz kājām apšļāc ar netīru žļurgu, tā tev vēl aizmugurējā stiklā var ielidot kāds kieģelis....
Pagriezieni un spoguļi. Pagriezienu rādītāji nav domāti vienkārši kā smukas gaismiņas, ko mirdzināt, tāpēc 2 sekundes pirms manevra tās ieslēgt ir stulbi, it sevišķi, ja griezies nost no šosejas un tikpat pēkšņi arī samazini ārumu, lai nogrieztos, garantēju, ja tev kāds ir aiz muguras, dabūsi pakaļā. Lietojam laikus un vienmēr, citi nav gaišreģi un nepazīst tavu ''slaveno'' auto un nezina, uz kurieni tu esi iecerējis doties. Arī pirms manevra veikšanas paskaties ABOS spoguļos, pirms apdzīšanas paskaties, vai kāds no muguras tev nav izdomājis darīt to pašu, paskaties vai kāds nenesas tev garām pa to pusi, uz kuru gribi pagriezties, paskaties, pirms izbrauc uz galvenā ceļa, vispār skaties tajos, cik tik bieži vari. Un vēl viena lieta - kāda s*da pēc aizmugurējā stikla daļa ir jānokrāmē ar visādām mīkstajām mantiņām vai saimniecībā derīgām lietām? Tas ir vēl viens redzes lauks, jo salona spogulis arī nav domāts estētiskiem nolūkiem.
Nu tad par gājējiem. Gējējs ir jebkurš, kurs izvilcies uz ielas, tas var būt kaimiņu Koļa tādā ķēmā, ka pats nesaprot, kurā pilsētā atrodas, pirmklasniecīte, kas baidās no lielajām ielām un daudzajām mašīnām, pašnāvnieki, kas skrien pāri ielai mašīnai tieši degungalā, truši, kas it kā grib iet un kad tu viņus laid, tad sāk mīcīties, kamēr tu atkal sāc braukt, viņi atkal sāk iet utt. Un ar viņiem visiem ir jārēķinās. Sevišķi ieteiktu uzmanīties ar autobusiem pieturās, cilvēki kāpj ārā un liela daļa, kuriem darīšanas ceļam otrā pusē, vienalga apiet busam ap purnu un pat nepadomā, ka tuvākajā joslā braucošie viņus neredz, jo redz autobuss nav caurspīdīgs, tāpēc esi gatavs, ka tādi var parādīties. Tas pats ziemā, it sevišķi gar šoseju malām, lauku reģionos, tumsā iet viens čalis, saģērbiem pilnīgi melnā, šļūc pa asfaltu, jo redz nomale piesnigusi, žļurgaina utt un vienīgo balto pleķi - savu ģīmi - aizgriezis prom, jo redz mašīnas žilbina. Ideāla recepte pašnāvībai, es teikšu. Tāpēc piekariniet sev to atstarotāju, lai cik debīli tas arī neizskatītos, tas var izglābt dzīvību.
Nu un te ir viens smuks rezultāts...
Tev patiks šie raksti
Raksts kā kulaks uz aci ! 
