Es neatsakos no kritikas, taču no ļoti asiem komentāriem labprāt atturētos.
ķermenis
ik pa brīdim ieskaties
pats savās acīs
zīlīte paplašinās
samazinās
plakstiņi atveras un aizveras
pirksti tausta pēc kaut kā
tas ir tikai apvalks
iekšā jau dvēsele mājo
bet vai svarīgāka tā ?
rētas ātrāk sadzīst uz ķermeņa
kā uz dvēseles
brīžiem es sajūtos tik dzīva
es sajūtos cilvēks
es ar pēdu kāpju uz ceļa
un nejau es jūtu soli
es jūtu to
kā asins fiksi aizplūst uz kāju
kā tā nofiksējas
un turas uz ceļa
a par to
cik patīkami ņemt
rokās to
kas mīksts un mīļš
stiepju roku
un jūtu kā saspringst muskuļi tajā
kā asins atmostas
un ar straumēm
godīgi
straumēm skrien
tad pirksti maigi satver aiz auss
to mīļāko lāčuku
a pirkstos ir sajūtami kauli
taču kaut kad būs jāatvadās
no fiziskās dzīves
un būšu es tikai gars
reinkarnācija
ja tāda ir
tad mēsls es būšu
saka jau
paliek par zemāka ranga būtni
šaubos vai par būtni palikšu
taču tagad ir ļauts baudīt
tas nav tik viegli
bet vai vieglāk
no malas noskatīties
kā dzīve Tava paiet
es labāk baudu kā māku
nekā nebaudu nemaz
par atvadām
būs protams būs
